Domāju, ka viss kļūst dīvaināks un dīvaināks, bet ne obligāti sliktāks. Ar katru gadu, ko paliekam vecāki, mēs uzzinam vairāk, bet tās zināšanas guļ mums virsū kā tāds smagums, tās nomāc jaunības nezināšanas vieglumu.

Bet kāpēc zināšanas nevar būt vieglas un pacilājošas, tādas, kas tieši ceļ spārnos nevis ir smagums? Ja jau viņas ir tik smagas, tad pasaule ir stulba.

jaunībā viss ir melnbaltāks, arī skaidrāks. ar gadiem sāc ceļot uz iekšpusi, tās pasaules sajaucas arvien vairāk un tu paliec ar divām sejām.