Es panākšu izcilību neatsaukšanās mākslā!

Dažreiz pasaule, vispār paredzami, uzjunda fucked up dziļu singularity rezonanci. Tavā sirdī ir kaķēns, kurš ar gaiļojošam acīm un vismaigākajām ķepiņām un asākajiem nadziņiem grib histēriski ieķerties tajā, jo nekāda nemūžam neviena cita patiesība nav eksistējusi un neeksistēs.

Bet šādos brīžos ir svarīgi mierīgi, vispār - izjusti flegmātiski, sēdēt ar pievērtām acīm un vilšanās grimasē atbrīvotām lūpām un nolaistām uzacīm.

Tad kaķēns saļimst, mirst, izplēn un tu redzi, ka nekāda kaķēna nebija, tikai atkal vobla.