Pirms dažām dienām man pie durvīm pieklauvēja Jēzus vai varbūt sātans, lol. Jo pa pastnieks caur durvīm iemeta lapiņu ar dramatiska, skaista vīrieša seju, ko es ejot ārā no mājas automātiski pacēlu. Tā izrādījās skrejlapiņa no vietējās baznīcas ar viņu lieldienu programmu. Es to pavirši nopētīju, un tad nevis noliku malā, bet automātiski uznesu augšā uz dzīvokli, jo domāju, ka attēlotais vīrietis ir Jēzus, and he was cute and I shall just let him be on my table for a while. Vakar no rīta, es lapiņu pacēlu vēlreiz, un redzēju, ka vakarā baznīcā rādīs izrādi Devil's Passion, kas ir viena aktiera performance - versija par viņā pēdējās dienās Jēzus sagādātajām ciešanām sātanam, un tas vīrietis uz lapiņas ir sātans nevis Jēzus. Automātiski nopirku biļeti no rīta un vakarā devos uz baznīcu. Piegāju pie debeszilām baznīcas durvīm, kas bija slēgtas. Devos pie otrajām durvīm, kas neizskatījās lietošanā. Tad es kaunīgi par to, ka durvis tik dikti raustīju un apmulsusi par to ka nesapratu kāpēc viss ir slēgts, griezos atpakaļ un kaut kur gāju prom. Taču mani apturēja pretī nākošs vīrietis, kurš smaidīgi prasīja am I Justin's daughter. Cik uzreiz nopratu Justin ir tas aktieris, un teicu, ka neesmu, bet nāku skatīties viņa izrādi. Viņš pateica, lai nāku atpakaļ pēc pusstundas, jo biju sajaukusi laikus. Aizgāju uz Sainsbury's nopirkt humusu, makreli, minerālūdeni un melnas zeķubikses, aiznesu mājās un desmit minūtes drūmi sēdēju uz dīvāna. Tad gāju otrreiz, šoreiz pa otru ielas pusi, un mans garstāvoklis mazliet uzlabojās. Tuvojoties baznīcai redzēju, ka tur jau ir daudz cilvēku, pārsvarā veci un smaidīgi, un devos iekšā. Mani pārņēma tipiskā neērtā sajūta, it kā ielauztos kādas sektas headquarters. Smaidīgais onkulis, kurš domāja, ka esmu Justin's daughter mani sveicināja un es gāju apsēsties. Mēģināju atrast klusu vietiņu tuvu skatuvei. Diemžēl apsēdos blakus onkulim, kurš, līdz ko pārstāju spaidīt telefonu un ieliku to somā, uzreiz sāka ar mani neieintersēti runāt. Izrādās viņš bija amerikāņu pilots no Dallasas, kurš šo izrādi jau vienreiz redzējis, kad netīšam tai uzklīda pirms gada, pastaigājoties pa pilsētu starp lidojumiem un ieklīstot baznīcā kaut kur pie St. James. Mēs ar viņu mazliet runājām par baznīcu, C.S. Lewis, par izrādi, par ego, par lieldienām, par Latviju, par Brexitu, pastāstīju viņam par Rubeni, par Jēzus stāstu mākslā. Vēl man liekas, ka viņš bija iemīlējies Justinā un par viņu fangirloja un viņu stalkoja, jo izrādes starpbrīdī viņš par viņu ļoti kaismīgi komentēja, un izrādes laikā sēdēja tik pat stalti un transfiksēti kā es. Izrāde bija šaušalīgi dramatiska un hot. Jo tam aktierim bija izteikta, skarba, skaista seja, un viņš gandrīz divas stundas kaislīgi, lēkajot pa galdiem, svīstot, kliedzot un raudot, un gavilējot deklamēja episku poēmu, par to kā Jēzus ir nacionālists un terorists, tēlojot gan sevi - sātanu, gan imitējot Jēzu, viņa mācekļus, Mariju, dziedinātos, pilātu, farizejus, tirgoņus un citus. Viņš izgāja cauri galvenajiem notikumiem, kurus parasti arī rāda filmās. Tikai dažās vietās viņš kļuva diezgan krindžīgs, jo bija nolasījis Bībeli pārāk viendimensionāli priekš mana frame of reference, bet varbūt tas piederējās pie sātana perspektīvas vai arī mans frame of reference is false and tricksy.

Visvairāk gan man patika divas lietas. Sātana perspektīva bija pretty much jebkura vidēja zinātniski materiālistiska, also vienkārši vidēja cilvēka vērtības, kas man superficially izklausījās sakarīgas un vērtīgas. Tāpēc, kad sātans sāka savu sākotnējo uzrunu izklāstot, un gaužoties, kā Jēzus vēlas anihilēt pasauli, tas izraisīja teju patiesu sapratni un līdzjūtību. Viņa vērtības, izklausījās pēc jebkura Dawkinsa vai jebkura Pinkera. Es ar to rezonējos ļoti, jo es aptuveni pirms gada domāju tāpat kā sātans, un Jēzus man šķita vairāk vai mazāk pliekans meekling, kamēr tagad ir dramatiski otrādi. Otra lieta, kas man patika bija pašas izrādes beigas, kur notēlojis krustā sisto Jēzu, viņš tēlo narky, defeated, sweaty, snotty, trainspotting sātanu, kurš ar pēdējiem prāta konstrukciju spēciņiem mēģina vilināt Jēzu, lai ļauj viņam viņu izglābt no nāves. Un tad viņš teica tādas lietas, kā, vai tiešām ir vērts mirt, jo vai tad viņš nezina, ka ja viņš tagad mirs, tad viņa vārdā radīsies milijoniem zaimotāju tūkstošiem gadu uz priekšu. Ka cilvēki paņems viņa mācību un to izkropļos, un tas viss notiks viņa vārdā, tātad viņš pie tā būs vainīgs, un to var aiztaupīt un novērst, ja viņš paliks dzīvs un turpinās apskaidrot. Ka viņi monetizēs krustu, galinās ar krustu, pārvērtīs krustu par lētu bižutēriju, un pārvērtīs viņu pašu izskaistinātā pretty boy manekenā, kļūs apsēsti ar cildināšanas dziesmām un institūcijām un tituliem un rituāliem, lai paši sevi validētu un apbrīnotu, bet labi ja saujiņa cilvēku patiesi sekos viņa teiktajam. Vai tiešām ir vērts mirt dēl saujiņas cilvēku, lai radītu miljoniem miljonu grēcinieku un zaimotāju, tādu kā šie te (pametot ar roku pāri mums publikai). Bet Jēzus atbild, ka pat ja viens vienīgs cilvēks viņu sadzird un ir glābts, tad viņa nāve ir mūžīgi vērta. Tad sātans krīt un zūd.

Es pēdējā laikā domāju par to kā dialogs ir krusts. Es domāju par to, kas tur krustojas un kāpēc tas ir jānes. Varbūt krustojas I and Thou, un kad to nes tad tā ir patiesa mīlestība, kas rada kārtību no haosa. Cilvēki ar mīlestības dialogu rada pasauli tāpat kā Dievs ar vārdu. Kamēr nenest krustu ir ļaut haosa spēkiem disintegrēt I no Thou, which is basically almost always mostly bad. Es vēl par šo turpināšu domāt, but I really feel like this is the crux. Jo tieksme uz dialogu ir visspēcīgākā esības vajadzība, ko esmu jutusi, un arī vissmagākais, ko esmu nesusi.