Jūtos vientuļi, kad dzīve atkal uzbāžas ar ētisko konfliktu. I simply mind my tiny, kindly business, yet she comes barging in like a rude vobla and exasperates me. Jūtos, it kā spēja, vardarbīga straume (būtībā tāda, kas pati ir atklāti neētiska) mani vilktu atvara virpulī, kur man tagad ir jāgrimst, jāķepurojas. Bet tad es atceros, ka manis nav, nebija un nebūs un viss ir jauki un es ķiķinu, sort of. Dzīve tu tik ļoti centies mani izglītot. Bet pat ja tu man pašā sejā iebāztu savu ētiskā konflikta karsto ķepiņu un skrāpētu man vaigus, pat tad es tevi bučotu un mīļi smīkņātu. Vai tu neredzi dzīve, ka ētiskie konflikti ir interesanti tikai narcisēm, kamēr tu pati mani nomērdēji un padarīji par visu reizē.