Man jau tā ir ļoti maz iespēju socializēties, jo es nekad neiniciēju nekāda veida socializāciju, jo 1) es negribu uzbāzties un 2) man ir bail. Bet pēdējās nedēļas, vai pat mēnešus, es esmu jutusies vīlusies, jo man ir zudušas divas iespējas socializēties, kas man šķita svarīgas, un abas dēļ ļoti absurdas sastrīdēšanās. Februāra sākumā notika pirmā sastrīdēšanās, ko izraisīja viens neapdomīgi pateikts teikums par zēniem Watsappā. Šis man bija trieciens un kārtējais pierādījums, ka cilvēku attiecības vienmēr ir uz kaut kādas bīstamas robežas, kuras šķērsošanai nevajag pat apzinātu ļaunumu, pietiek ar prastu vieglprātību, vai pat labu nodomu. Man no tā ir mazliet pretīgi. Šādi man jau vairākus gadus gaist kompass par to, kas vispār var būt noderīgs, motivējošs un kur nu vēl - labs. Es nekad nevēlēšos aptvert kā cilvēki, kas ir saistīti un svarīgi var darīt vai teikt ļaunas lietas no zila gaisa. Cilvēki pieņem par pašsaprotamu, ka tā notiek, bet kā tas ir iespējams? Tas ir iznīcinoši pašā esības sirds centrā, tas fatāli nošķeļ koku no saknes; tas šķiet liktenīgs grēks un atkrišana tālu projām no Dieva. Šādos brīžos man tiešām mežonīgs velnu karalis trako dvēselē ar mūžību satriecošu zvērību un urda: "Nu ko tu tur tirinies, krīti manās skavās reizi pār visām reizēm!". Otra sastrīdēšanās, arī Watsappā, bija par čakrām.

Aizvien vairāk jūtu, ka strīdi un vārdi ir iegansts-duncis inherent naida un pašiznīcināšanās vēlmei gan pret sevi gan pret citiem. Es neatrodu iespēju vai scenāriju uz companionship based in truth and heart. Man ir aizdomas, ka jebkas jaukais, ko cilvēki dara un saka ir pasaka un prasta miera uzturēšana, garlaikota, pasīvi agresīva rokas balstīšana pret durvīm uz haosu. Es jūtos tik traumēta, ka es pat negribu paskatīties uz cilvēkiem, kur nu vēl viņiem jebko teikt. Cik labi, ka man ir darbs, kur es varu iet tēlot personu un teikt lietas, kas ir ārpus manas sirds. Lai arī tas ir pagrūti un entirely false, tā ir strādājoša alternatīva haosam un iznīcībai, kuru tuvumu es izjūtu, katru reizi, kad nofeiloju saikni ar cilvēkiem. Dažreiz pat es priecājos par šo izlikšanās nastu, būšanu nesaistītai ar savu sirdi, jo izjūtu šīs grūtības, kā pelnītu sodu tam, ka es nofeiloju saikni ar cilvēkiem. Tad es-čūska izbaudu savu rūgtās kafijas krūzīti aukstā istabā piecos no rīta.

Visvairāk man ir grūti panest tādas sastrīdēšanās, kur es esmu teikusi lietas, kas man ir ar spēju iedvesmu iznākušas no sirds. Kas būtībā ir vienmēr, jo es nestrīdos in a grudgy way but in an urgent truth way. Es vienkārši nespēju aptvert kā kaut kas vērsts uz sirdi var novest pie such disintegration and corruption. Tad es jūtos patiešām tā, ka manai sirdij uz šīs zemes nav vietas, jo nekas tai nav līdzīgs. Lai arī dažreiz tādas sirds pārliecības sakot, es apzinos sevī aizdomas, ka otram tas var šķist pārāk ārkārtēji un aizvainot viņa pieķeršanos, man tajā pašā laikā ir sajūta, ka es nevaru atļauties teikt neko citu, jo tad tā vienkārši būtu patiesības slēpšana vai cilvēka pazemināšana, vai viņa maldu lološana, kas ir pāridarīšana. Es arī vienmēr ceru, ka ja manis teiktajā ir kaut minimāla patiesība, tad tā ontoloģiski ielauzīsies otrā cilvēkā un pārsteigs viņa prātu nesagatavotu, un tad tas atkāpsies, labā nozīmē. Bet man arī vienmēr ir aizdomas, un es pat tā gandrīz noteikti domāju, ka tas, ko es saprotu ar vēršanos uz sirdi, ir teju totāla pieķeršanās anihilācija, kas man pašai šķiet unheimlich and sort of repulsive, but still - necessary and helpful.

Man ir neomulīgi un es neizprotu šo cilvēku dinamiku, ka šķiet viņiem vienam pret otru ir naids, bet viņi nevar viens bez otra dzīvot. Vai viss ir mūžīgi neiespējams? Es vispār neko nesaprotu. Es jūtos kā man būtu ar pannu iesists pa pauri, un es kā vobla lēni virpuļoju reibstot, nejūtot, kur augša, kur apakša. Vēl arī mani mierina doma, ka vecāki cilvēki par mani drošivien šo visu jau sen zina un ar to sadzīvo, jo tāda ir garlaicīgā pasaules alga un kārtība. Mani vienmēr nomierina tas, ka lietas, kas senāk šķita ārkārtējas, pēc kāda laika šķiet tediously acceptable. Bet tajā pašā laikā es šīs lietas nekad neaizmirsīšu. Lai arī tās manā kartotēkā aizceļos uz pašu aizmuguri talākajā telpā, tām paliks mūžīgs garīgs svars, jo tās ir tiešs šķēlums sirdī pie dzīvības asinīm.