13 October 2017 @ 05:30 pm
I know what is real.  
Skatoties Blade Runner 2049 man bija tikai viena doma - mind is everything, vai drīzāk.. soul is everything. Nav svarīgi vai tu esi cilvēks, androīds vai ethereal artificial intelligence. The only true high in life is experience of true soul and its intimacy and its desire, its sacrifice, its willing torment love metal wicked game.

Kāda starpība, ja tu esi cilvēks, bet esi atsacījies no savas dvēseles?

Mana vienīgā doma bija, ka kāda starpība, kas ir cilvēks un vispār kāda nozīme jēdzienam cilvēks.. vienīgā nozīme, ko es saskatu ir being, entity with a soul. Un dvēseli var nodefinēt, jo tā ir spēja un īsta un pierādījums.

Šī filma vienkārši ir par dvēseli. Kā tai klāsies nākotnē, kā tā mēģinās izdzīvot, vientuļos, putekļainos nostūros, izolācijaa, negarantētā ķermenī.

Un tas ir tik aizraujoši. Es vairs negribu obligāti zināt, kas ir aiz debesīm un aiz kvarkiem. Es negribu redzēt Dievu un inteliģenci pirms sava laika. Bļe vobliņas, man patīk šī bļeģīgā neziņa, šis torment, šis tuvumā tālumā. Katru sekundi, ko es nodzīvoju kā tāda karaliene kāda esmu, ar saviem patētiskajiem torments, vai es to gan neizbaudu? Vai ejot pa ielu un jūtoties viegli, kamēr ārā ir svaigs un skaists, kur mani gaida mājas un man ir gan punkts A gan B, vai tās nav vissaldākās mokas tad justies izraidītam? Vai sēžot tukšā istabā, tikai ar nepanesamu uguns saulrietu aiz loga un personīgo abyss blakus uz dīvāna.. vai tā nav veldze? Nu ir! Visas ilgās stundas un mēneši un gadi, dekādes, ko esmu sev iztēlojusies priekšā, pildīti ar visdebešķīgāko neziņu, smataināko tumsu, ar visgardāko vilšanos, ar visvisambrozāko mirkļa nokavēšanu, un orgasmisku atgriešanos tajā bruņotai ar padevīgu fantāziju un medainu nožēlu.

Nekurienes vidū bez nekā, totāli viena un pazudusi, es varu apstāties un ieiet tajā dvēselē savā un tur ir viss, ja gribu, un nekas, ja gribu. Vai tā nav eiforija?

*

Bet ok, sakarā ar filmu. Es zinu kāpēc bija haips. Jo tā vispār nešķiet kā filma. Tu viņu skaties, un šķiet, ka vēro savas dvēseles un kolektīvās dvēseles fraktāli, hologrammu. Tur iekšā ir viss, un tieši tāpat kā irlā, tev ir jāpieliek pūles lai iedziļinātos un kognizētu, bet pat ja noslinko un to nedari, tu zini un jūti, ka tev tiek parādīts legitness, kaut kas fundamentāls un monumentāls. Biju nopirkusi vislielāko Malbec glāzi, kādu barčikā pārdeva, un iedzēru pa malciņam katru reizi, kad kāds no varoņiem iedzēra vai, kad manas smadzenes kognizējot ietrīcējās. Kad skanēja spēcīgākas notis, vai kad rādīja palašumus, man skudriņas viļiņojās dažādās ķermeņa daļās, mans gars viļiņojās un pašķīda.

Lai arī mājās nākot pēc tam pa nakti es jutos apātijā, un no rīta gandrīz ģību un gļukoju. Šobrīd es jūtos kaut kā bagāta.
 
 
simfonija: Pixies - Dig for Fire
 
 
( Post a new comment )
[info]k5 on November 1st, 2017 - 11:46 pm
Jā, tajos brīžos, kad šaubas (aka sātans) mācas virsū, tad ir šķitums, it kā radošais process un pašizstrāde (kas nav tik daudz "paš", cik gan pārcilvēcisks effort, lai iemācītos bezgalīgā pasivitātē jeb uzņēmībā teikt "tavs prāts (ne mans! ne mans!) lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes") ir gaismas gadu attālumā, un, eh, such a waste and long, dwindling path ragged with so much traps and possibilities for setbacks and doomed failures - bet vēlos vērst uzmanību uz tiem brīžiem (kā, piemēram, bija Luteram), kad pēc sudden turn, zibens spēriena ir sajūta it kā esi jau iegājis debesu valstībā. jā, nereti pirms tam tieši ir bijis tas lielais laborius, saspringums, ar ceļa putekļiem noklāta restless heart, kas varbūt pirmajā brīdī nemaz netiek apjēgts kā tāds un ko redz tikai atskatoties. Taču es neteiktu, ka tev nav bijis šis laborius posms.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 2nd, 2017 - 10:29 pm
Tas kas sākumā šķiet pārcilvēcisks effort, atskatoties šķiet kā likumsakarība un no effort at all. It kā tu vel un vel savu akmeni kalnā un jau padodies un nokrīti, bet vienā brīdī kāds momentum gan akmeni gan tevi pašu paceļ un noliek kalna otrā pusē.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]k5 on November 3rd, 2017 - 10:03 am
Tieši tā, tāpēc nemet plinti krūmos, jo, kas zin, piepeši pēc džungļiem attapsies, ka esi kalna galā. Jā, pēc tam, rāpjoties citur, tālāk vai atpakaļ uz zemi brīžiem atkal būs kārdinājums pasludināt miserable failure, taču ciešanas, šaubu uzbrukums vismaz liecina, ka esi uz patiesības takas un ka tieši tāpēc tumšie spēki uzbrūk tam, kas grib staigāt gaismas ceļus.
(Reply) (Parent) (Link)