Jā, tajos brīžos, kad šaubas (aka sātans) mācas virsū, tad ir šķitums, it kā radošais process un pašizstrāde (kas nav tik daudz "paš", cik gan pārcilvēcisks effort, lai iemācītos bezgalīgā pasivitātē jeb uzņēmībā teikt "tavs prāts (ne mans! ne mans!) lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes") ir gaismas gadu attālumā, un, eh, such a waste and long, dwindling path ragged with so much traps and possibilities for setbacks and doomed failures - bet vēlos vērst uzmanību uz tiem brīžiem (kā, piemēram, bija Luteram), kad pēc sudden turn, zibens spēriena ir sajūta it kā esi jau iegājis debesu valstībā. jā, nereti pirms tam tieši ir bijis tas lielais laborius, saspringums, ar ceļa putekļiem noklāta restless heart, kas varbūt pirmajā brīdī nemaz netiek apjēgts kā tāds un ko redz tikai atskatoties. Taču es neteiktu, ka tev nav bijis šis laborius posms.