13 September 2017 @ 07:13 pm
 
Man šķiet mana kļūda ir bijusi top-down attieksme bottom-up attieksmes vietā. Es pastāvīgi meklēju Ideju, kas būtu pietiekami pievilcīga, lai mani izglābtu, jo mans pašas redzējums ir non-existent, vājš un es tam neuzticos. Jo kā gan var uzticēties tādam murky, vague, underdeveloped, pretty much stunted blob. Tad, kad es atrodu Ideju, es tai ārkārtīgi pieķeros, mana sirds tai uzkrīt kā izmisis lietuvēns. Likumsakarīgi, kaut kam uzpeldot, kas šai idejai nepakļaujas, kas to pat kompromitē, it totally shatters me. Un tad, kad es esmu satriekta, tad kā zvērs mana ēna ar joni izlec no Idejas drupām, un siekalām šķīstot plosa pārpalikumus. Un, kad orģija ir beigusies, mēs abi katrs savā stūrī tupam ar rūgtu garšu mutē, viens otru nicinot un žēlojot reizē, mēs abi zinām ka esam nožēlojami un varbūt pat neglābjami.

Es saprotu, ka es tā nedrīkstu. Pasauli varbūt nekad nevarēs pakārtot vienai Idejai. Tajā vietā man ir jāvadās pēc domām un sajūtām, par kurām es zinu, ka tās ir patiesas, jo tāda ir mana pieredze. Un varbūt pat šīs domas un sajūtas pieder kādai Superidejai, kuru es šajā dzīvē nespēšu saprast, kuras eksistencei es varu tikai akli uzticēties. Vairs negaidīt, ka lielceļi sevi pārkārtos manā priekšā, bet pašai sākt stūrēt virzienā, kur es redzu ceļu, uzticoties, ka šis ceļš mani aizvedīs līdz mērķim, pat ja starp mums ir vēl simts un tūkstoš un vairāk mazāki un lielāki ceļi. Protams, nezinot, kas ir mērķis. Es domāju, ja es sāku ar mazītiņu saujiņu lietu, kuras es zinu un kam es ticu, es tās varu izmantot, lai vadītu sevi iekšā eksistencē. Un tad varbūt es atradīšu vēl citas noderīgas lietas. Un ja es neatradīšu, tad vismaz es pati sevi nesaplosīšu dēl kļūdīgas domāšanas. Protams, ka es zinu, ka tas ir pareizi, es to uzreiz atpazīstu par pareizu esam, un man nav nevienas pretenzijas tam.

*

Otra mana pārdoma ir, ka mana Idejas pieeja tomēr ir derīga, bet es neesmu pietiekami disciplinēta tajā, pārāk lētticīga, neuzticīga, vāja. Jo es ļauju visniecīgākajai šaubu ēnai sevī ieperināties un mani pārņemt. Es pārāk viegli un lēti atdodos šaubām, un es vispār neuzvedos kā cilvēks, kam par jebko ir pārliecība. Esmu izsecinājusi, ka mana garīguma pamati ir bhakti-marga pieejā (hinduismā : approach to salvation by way of ardent devotion to a deity). Tāpēc līdz ko es pati savas vainas dēl zaudēju saikni ar logos, es iekrītu neizturamā nihilisma, apātijas, bezjēdzības ellē, un bieži es tur vēl speciāli uzturos ilgāk nekā nepieciešams aiz ļaunuma un spītības un aizvainojuma.

*

Es vēlaizvien domāju, ka es esmu knapi piemērota, lai izturētu dzīvi. Varbūt tikai mikroskopiska smadzeņu šķiedriņa mani notur eksistencē. Bet es domāju, ka kamēr es pieslienos un ziedojos ardently idejai par ko svētu un labu, es varbūt nepazudīšu. Vienīgais, kas jebkad mani ir izglābis ir reflekss pēc nokrišanas atkal piecelties.

"Taisni jābrīnās par to, kas te jāiztur, - tas ļoti apbēdina sirdi, jo daudzas dvēseles ceļā griežas atpakaļ, tāpēc ka nabadzītes nezina, kā sev palīdzēt. Un domāju, ka tā būtu darījusi arī manējā, ja Kungs savā žēlsirdībā pats visu nebūu paveicis, jo, kamēr Viņš savā labestībā nebija izdraījis visu, jūs jau zināt, tēvs, ka es no savas puses nedarīju neko citu kā vienīgi kritu un cēlos."

Es tik ļoti rezonējos ar Avilas Terēzi. Tās ir tik lielas mokas, kad tu gribi būt labs un noderīgs cilvēks, bet tevī ir tik daudz neapjausta ļaunuma un indes. Un pietiek notikt kam nelielam, lai šī inde un ļaunums tevi strauji aptumšotu un aptvertu, un gremdētu arvien dziļāk, un tu strauji zaudē skatu uz labo. Un jo dziļāk tevi rauj, jo mazāk tu pretojies, un jo vairāk tu aizmirsti labā eksistenci, un jo vairāk tu notici, ka nekad nekas labs nav eksitējis, it sevišķi tevī, un tevi par to pat pārņem greizs prieks un rūgts atvieglojums, tu pildies ar atpumšojošo indi un kļūsti šī inde. Un tad vienīgā cerībiņa kas vārgi mirkšķina kā naktstauriņš tumsā ir lūgšana, ka tu šoreiz neesi nogrimis tik dziļi, lai vairs neuzpeldētu, lai labā roka tevi vairs nespētu aizsniegt.
 
 
( Post a new comment )
restart[info]restart on September 13th, 2017 - 10:53 pm
Man patīk pārdoma #1. Tā šķiet cerīga.

Par pēc-Idejas krišanu nihilisma ellē sāku domāt, vai tā nevarētu būt dabiska reakcija uz nepareizu, tas ir, intuitīvi nepieņemamu Ideju. Varbūt disciplinētākie cilvēki ir atraduši sev atbilstošāku Ideju, vai neklausās savā intuīcijā, vai arī viņos nav tieksme visu apšaubīt. Bet katram jau savs ceļš ejams. Ja tieksme šaubīties ir dziļi iekšā, tad tai tur arī ir jābūt.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 13th, 2017 - 11:07 pm
Es #1 aizguvu no tevis, gribējās ierakstu nosaukt 'restart'.

Es zinu uz ko tu vedini. Manuprāt, ir idejas, kas ir tikai daļēji izprastas, un nesaprasto daļu cilvēki piefantazē, un kad viņu piefantazējumi tiek sagrauti, tad viņi zaudē ticību arī tai daļai, kas ir saprotama, saprasta, īsta. Tas ir traki, neloģiski. Tas būtu identiski, kā zaudēt ticību fizikas likumiem, tāpēc, ka teorētiskās, kvantu fizikas likumi ar tiem nesaskan, un vive versa. Bet iespējams/visticamāk saskan veidā, ko vēl neesam atklājuši.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
restart[info]restart on September 13th, 2017 - 11:18 pm
Es tagad mazliet mulstu, tomēr klusībā ļoti priecājos.

Es gan pats īsti neapzinos, uz ko vedinu, bet šķiet, ka tā ir, kā raksti. Vismaz par Lielām Idejām.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 13th, 2017 - 11:22 pm
Man šķita, prātā izklausījās uz ko vedini, vai vismaz par ko iebildi, bet varbūt es iztēlojos, kā vienmēr, sorry.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
restart[info]restart on September 14th, 2017 - 09:12 am
Varbūt tu pareizi saprati manus pašam īsti neapzinātos nodomus. Tas ir OK, sevi jau reizēm grūtāk saprast.
(Reply) (Parent) (Link)