Jo vairāk es uzzinu, jo vairāk es kļūstu satriekta. Es pašreiz ļoti spēji izjūtu pienākuma apziņu, ko uzliek kaut kā svarīga zināšana, kas paver skatu uz vēl grandiozāku nezināšanu. Tā tevi visburtiskākajā veidā piespiež pie sienas, nelaiž vaļā, skatās tev acīs un draud: "Es tevi redzu! Cik ilgi tu izliksies! Ko tu taisies darīt? Izvēlies!" Un ir jāizvēlas priekš zināšanas un par spīti nezināšanai. Tas ir ļoti šaurs, dramatisks balanss, kas ir jāuztur. Tu negribi nogrimt un zust nezināšanā un tu negribi apvainot, sagrēkot pret zināšanu.

Es jūtos, kā man būtu iedots mirdzošs, precīzu rīku klāsts, kas man stāv priekša, izklāts visā tā godībā. Bet es esmu aizmirsusi, kas es esmu un kas man ar to ir jādara. Tikmēr Zināšana, censdamās mani nosargāt no Nezināšanas, kas mutuļo zem kājām, mani spiež stūrī un kliedz sejā: "Izvēlies! Vai tu izliecies, ka tu nezini kas tu esi? Cik ilgi? Izvēlies!"

Un miegs nav nekāds attaisnojums. Ja ir apziņa par miegu, tad ir jādara viss, lai no tā raustos. Kūņoties, rauties ārā no miega paralīzes, kas tevi inerti velk un gremdē. Viss pie kā es varu tverties ir pacietība, pateicība, pazemība un padevība.

Zināšana satriec jebkādu iedomību. Katru reizi, kad es sevi pieķeru esam iedomīgai, es ceru ātri attapties un sev atgādināt, cik es esmu satriekta. Kamēr senāk es iedomību izjutu, kā savas pienācīgās tiesības, tad tagad, katru reizi ar to saskaroties, tas ir kā novērot, ka man aizietu kas tumšs, glumš gar acīm, mutē, pa visu ģīmi un tad tajā arī grimst sirds. Pretīgi. Tad uzreiz ir jānozemojas pavisam zemu un jāatceras, ka es esmu cilvēks.

Cik grūti ir dzīvot kā labam cilvēkam. Kur nu vēl veikt ko grandiozu. Bet jo grūtāk, jo labāk, tā tam ir jābūt.