Man šķiet man šonakt sanāca kaut kāds lucid dreaming paveids. Es attapos, ka esmu sapnī, un uzreiz atcerējos to, ko Kastaņeda rakstīja par rokām. Ka veids, kā sapnī panākt kontroli ir sākumā fokusēties uz savām rokām, un tad, kad tu redzi savas rokas, tad tu vari lēnām sākt ar nolūku fokusēties uz citām lietām sapnī un sākt tās manipulēt. Līdz ko fokuss pazūd, tā atklal - uzreiz skaties uz rokām, un atgūsti fokusu.
"I am going to teach you right here the first step to power. I am going to teach you how to set up dreaming. To set up dreaming means to have a concise and pragmatic control over the general situation of a dream, comparable to the control one has over any choice in the desert for instance, such as climbing up a hill or remaining in the shade of a water canyon. You must start by doing something very simple. Tonight in your dreams you must look at your hands.
Don't think it's a joke. Dreaming is as serious as seeing or dying or any other thing in this awesome, mysterious world. Think of it as something entertaining and don't get discouraged or stop trying if you don't succeed right away. Imagine all the inconceivable things you could accomplish. A man hunting for power has almost no limits in his dreaming. The trick in learning to set up dreaming is obviously not just to look at things but to sustain the sight of them. Dreaming is real when one has succeeded in bringing everything into focus. Then there is no difference between what you do when you sleep and what you do when you are not sleeping.
A warrior has to be perfect in order to deal with the powers he hunts. Look at your hands. When they begin to change shape you must move your sight away from them and pick something else, and then look at your hands again. It takes a long time to perfect this technique."
Es paskatījos uz savām rokām, un tur tās bija. Un līdz ko es tās redzēju, es jutu ka manī spēji ir piesātinājusies apziņa, tāda nomoda apziņa, it kā es arvien vairāk un vairāk pamostos. (Tas ir amizanti, jo es bieži dienas, nomoda laikā, lai panāktu apziņas fokusu, tāpat skatos uz savām rokām.) Tajā pašā laikā es apzinājos, ka esmu sapnī, jo es atrados Ziepniekkalna dzīvoklī, kur dzīvoju līdz aptuveni 12 gadu vecumam. Līdz ko man bija pieslēgusies apziņa, es sāku staigāt pa dzīvokli, pieskarties nejaušām mantām un meklēt šajā visā zīmīgumu, nozīmi. Teikšu, tas nebija visu laiku elementāri. Ik pa laikam mana apziņa sāka slīdēt projām, un sapnis sāka pats ieņemt savus nolūkus un apgriezienus. It kā es migtu ciet, esot sapnī. Bet sagadījās tā, ka kaut kas manī visu laiku atgrieza apziņu, un tad es uzreiz atkal skatījos uz savām rokām. Es vairs atceros tikai dažas zīmīgas lietas ko izdarīju. Visspilgākā bija, kad es izgāju uz balkona, skatījos uz iekšpagalmu. Es dzīvoju 4. stāvā. Un es izdomāju, ka es nolekšu zemē, jo es sapnī nevaru ne nomirt ne sasisties. Es uzslīdēju (maģiski) uz balkona malas un lēni sāku krist. Es jutu to skudriņu sajūtu vēderā un locekļos kāda pārņem, kad tu zaudē pamatu, un tad es kritu. Bet ļoti strauji man tad pazuda apziņa, un es atslēdzos, un nākamajā brīdīt atkal attapos dzīvoklī. Tad vēl es apzināti atvēru atvilkni, kurā bija papīra lapa, kur bija kaut kas rakstīts, es lasīju, bet tu nebija nekā sakarīga, es vairs neatceros kas. Un pēdējā lieta, ko atceros, ka es apzināti iegāju mammas guļamistabā, lai skatītos, kas tur notiek, es redzēju gultu, kāda mums tur bija, bet tur arī neko interesantu neatradu. Tad vēl es aizgāju uz virtuvi, bet tur jau man apziņas bija ļoti maz līdz vispār nemaz, un sapnis plūda pats, man vairs nebija kontroles par to, ko daru.
Šī pieredze bija ļoti negaidīta un dīvaina. Atrasties sapnī, zinot, ka tas ir sapnis, jo tu atceries un apzinies, ka tavā īstā dzīve ir citur un citādāka. Tāds sapnis jutās bezmaz vai kā parasta domāšana, tikai apzinoties, ka tu guli un nevari pamosties. Un kur domāšana neprasa piepūli, bet ir ļoti 3D. Es jutos, ka esmu vienkārši atnākusi uz veco dzīvokli, un man tur ir garlaicīgi, tāpēc es staigāju apkārt un nezinu, kur sevi likt.
Es ceru, ka man tas sanāks atkal, jo tas bija ļoti interesanti un varbūt no tādas sapņošanas var būt kāds labums. Varbūt es spēšu ieiet dziļāk savā prātā un zemapziņā, varbūt tur būs kaut kas interesants.
"I am going to teach you right here the first step to power. I am going to teach you how to set up dreaming. To set up dreaming means to have a concise and pragmatic control over the general situation of a dream, comparable to the control one has over any choice in the desert for instance, such as climbing up a hill or remaining in the shade of a water canyon. You must start by doing something very simple. Tonight in your dreams you must look at your hands.
Don't think it's a joke. Dreaming is as serious as seeing or dying or any other thing in this awesome, mysterious world. Think of it as something entertaining and don't get discouraged or stop trying if you don't succeed right away. Imagine all the inconceivable things you could accomplish. A man hunting for power has almost no limits in his dreaming. The trick in learning to set up dreaming is obviously not just to look at things but to sustain the sight of them. Dreaming is real when one has succeeded in bringing everything into focus. Then there is no difference between what you do when you sleep and what you do when you are not sleeping.
A warrior has to be perfect in order to deal with the powers he hunts. Look at your hands. When they begin to change shape you must move your sight away from them and pick something else, and then look at your hands again. It takes a long time to perfect this technique."
Es paskatījos uz savām rokām, un tur tās bija. Un līdz ko es tās redzēju, es jutu ka manī spēji ir piesātinājusies apziņa, tāda nomoda apziņa, it kā es arvien vairāk un vairāk pamostos. (Tas ir amizanti, jo es bieži dienas, nomoda laikā, lai panāktu apziņas fokusu, tāpat skatos uz savām rokām.) Tajā pašā laikā es apzinājos, ka esmu sapnī, jo es atrados Ziepniekkalna dzīvoklī, kur dzīvoju līdz aptuveni 12 gadu vecumam. Līdz ko man bija pieslēgusies apziņa, es sāku staigāt pa dzīvokli, pieskarties nejaušām mantām un meklēt šajā visā zīmīgumu, nozīmi. Teikšu, tas nebija visu laiku elementāri. Ik pa laikam mana apziņa sāka slīdēt projām, un sapnis sāka pats ieņemt savus nolūkus un apgriezienus. It kā es migtu ciet, esot sapnī. Bet sagadījās tā, ka kaut kas manī visu laiku atgrieza apziņu, un tad es uzreiz atkal skatījos uz savām rokām. Es vairs atceros tikai dažas zīmīgas lietas ko izdarīju. Visspilgākā bija, kad es izgāju uz balkona, skatījos uz iekšpagalmu. Es dzīvoju 4. stāvā. Un es izdomāju, ka es nolekšu zemē, jo es sapnī nevaru ne nomirt ne sasisties. Es uzslīdēju (maģiski) uz balkona malas un lēni sāku krist. Es jutu to skudriņu sajūtu vēderā un locekļos kāda pārņem, kad tu zaudē pamatu, un tad es kritu. Bet ļoti strauji man tad pazuda apziņa, un es atslēdzos, un nākamajā brīdīt atkal attapos dzīvoklī. Tad vēl es apzināti atvēru atvilkni, kurā bija papīra lapa, kur bija kaut kas rakstīts, es lasīju, bet tu nebija nekā sakarīga, es vairs neatceros kas. Un pēdējā lieta, ko atceros, ka es apzināti iegāju mammas guļamistabā, lai skatītos, kas tur notiek, es redzēju gultu, kāda mums tur bija, bet tur arī neko interesantu neatradu. Tad vēl es aizgāju uz virtuvi, bet tur jau man apziņas bija ļoti maz līdz vispār nemaz, un sapnis plūda pats, man vairs nebija kontroles par to, ko daru.
Šī pieredze bija ļoti negaidīta un dīvaina. Atrasties sapnī, zinot, ka tas ir sapnis, jo tu atceries un apzinies, ka tavā īstā dzīve ir citur un citādāka. Tāds sapnis jutās bezmaz vai kā parasta domāšana, tikai apzinoties, ka tu guli un nevari pamosties. Un kur domāšana neprasa piepūli, bet ir ļoti 3D. Es jutos, ka esmu vienkārši atnākusi uz veco dzīvokli, un man tur ir garlaicīgi, tāpēc es staigāju apkārt un nezinu, kur sevi likt.
Es ceru, ka man tas sanāks atkal, jo tas bija ļoti interesanti un varbūt no tādas sapņošanas var būt kāds labums. Varbūt es spēšu ieiet dziļāk savā prātā un zemapziņā, varbūt tur būs kaut kas interesants.
7 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}