Man šodien bija pēdējā sesija ar terapeiti. Jau pēc trešās sesijas (šī bija piektā) gribēju beigt, jo manī kaut kas bija tā mainījies, ka es vienkārši gribēju tajā gremdēties un eksistēt ar to piesātinoties. Bet es izlēmu, vai drīzāk atliku terapijas izbeigšanu, jo gribēju vēl mazliet par to parunāt. Vispār man šķiet man atklājās Dievs. Tā nu šovakar es ierados pie Leslijas, un kā parasti viņa iesāka sesiju ar jautājumiem par to kā man šonedēļ ir gājis un par ko es domāju. Es viņai uzreiz arī pateicu, ka domāju pārstāt nākt uz sesijām, jo jūtos tā, ka man vairs nav nekā ko teikt. Un tā arī es jūtos, un ko tu pateiksi par jebko, ja visam pāri spīd svēta saule. Ir iestājies klusums. Apziņa par sauli augstu manas apziņas debesīs, kas spīd bezgalīgi un mūžīgi, un lai kādas vētras man ietu pāri, viņa tur spīd. Es to visu pastāstīju Leslijai, un viņa saprata un bija priecīga, ka man iet labi, un piekrita, ka ja es tā jūtos, tad man ir jāpaņem pauze, lai integrētu šo savu jauno sapratni, un vienkārši dzīvotu un vērotu, kā dzīve izvēršas no šīs perspektīvas. Es gan viņai teicu, ka, lai arī man šī jaunā apziņa šķiet monumentāla un atbrīvojoša, ka man vēlaizvien ir aktuāla problēma nespēt atrast autentisku kontaktu ar cilvēkiem, un doma, ka es to nekad arī nespēšu, jo kļūstot vecākai es jūtu kā attālinos no visa un visiem. Ka es jūtu nepārvaramu augošu aizu starp mani un citiem. Bet es arī jūtu, ka tā aiza ir mazliet forša, jo es tā jūtos ļoti brīva un stipra. Spējot sevi nodalīt no citiem, es pret viņiem varu labāk izturēties, būt stiprāka priekš viņiem. Es it kā zūdu, un paliek tikai plašums, kas ir gatavs pieslēgties, kad vajag. Bet kad es esmu atkal viena, tad `es` pazūdu un ir tikai plašums.

Es iznācu no terapijas ēkas, ārā bija mitrs, vēss, ziedēja puķes, minimāli smidzināja, es jutos brīvi, viegli, bailīgi vai drīzāk sensing an exhiliration about the unknown, mana pasaule ir mana. Atnācu mājas un izcepu varenu gluten-free, sugar-free brownie, uzbēru pa virsu zemenes un mazliet sojas vaniļas saldējumu, un nosvinēju savu currently stable sanity.

Bet es tā arī jūtos. Ļoti iztukšīta, es vienkārši gribu dzīvot un skatīties, kas notiks pasaulē un manā dzīvē. Much less `I should.` and much more `I would like to.`

Kā jau visas pieredzes arī terapijai bija maz sakara ar manu fantāziju par to, kāda tā būs. Tas nebija ilgs, sāpīgs process. Es terapijā ne reizi neraudāju, es daudz loģiski un artikulēti runāju un stāstīju. Man patika to visu, ko biju viļājusi savā prātā, pateikt skaļi teikumos un paragrāfos, atrast izteiksmīgus apzīmētājus, apskatīt no visām pusēm, runāt patiesību, visu patiesību. Un kas mani pārsteidza visvairāk - mans breakthrough bija sekundes simtdaļa. Viens jautājums, ko terapeite uzdeva, par kuru es sākumā īpaši nedomāju, bet ejot uz trešo sesiju joka pēc mazliet apspriedu prātā. Vienā brīdī uzbūra, doma uz domas, apziņa uz apziņas, unfolded, izgaismoja bezgalīgu plašumu labās, mūžīgās saules, kas tur manī un pasaulē un manī pasaulē bija, ir un būs. Un pēkšņi tapa gaisma, un tā bija laba. Žēlastība. Tad es tiešām sapratu, ka nevajag būt iedomīgai. Nevajag nekad noniecināt nevienu pasaules instanci. Es tiešām jūtu kā caur Lesliju man pieskārās debesu valstība, lai kas tā būtu, jo es jūtos shiny and new, my being is lustrous, and now I need to embody it and catch up.

Pēdējā lieta, ko Leslija man teica un novēlēja, ir ka in our hearts we know what is right for us, we know this, we only need to listen.

Mans nākamais plāns, iedvesmojoties no french_mime ir sameklēt Chi terapeitu, un darīt ko vairāk ķermenisku, ko beyond words. Es gribu strādāt ar savu actual dzīvības enerģiju, un pētīt, kā tas mani ietekmē un maina.

Protams, es vēlaizvien jūtos mazliet skumji, ka pasaulei no manis nav nekādas jēgas. Es tik izmisīgi gribu būt laba, noderīga, iedvesmīga ietekme pasaulē, however, in the meanwhile all my noble intentions go to waste and I am nothing, nothing.

Bet varbūt kādu dienu, es būšu mazāks waste of space un izdarīšu arī kādam kaut ko labu un noderīgu, kas spēs kaut vai minimāli attaisnot manu eksistenci.