jaa mani iedvesmo un aizkaitina doma runaat tikai to, ko sakot, tu juuties labi. ne labi, bet grandiozi. jo, protams, es zinu, ka vienus vaardus sakot tu juuties it kaa dabuujis atdziivinoshu elektrisko laadinju, kameer citus vaardus sakot tu it kaa mazinies, tevi zhnjaudz un tu smoc.

protams, biezhi lai nebuutu jaasmok, es nepasaku neko.

jo elektriskais laadinjsh.. vai es to iztureetu? varbuut jaapavada veel dekaade veel vesela dziive, lai buutu tik stipra, lai iztureetu elektrisko laadinju. bet tad jau viss buus nokaveets. tikmeer dziive buus tik noasinjojusi un neglaabjami fataala. taas skaistais vaigs buus baals un ledains un miris.

varbuut man gribas nenoteiktu laiku kluseet, lai nebuutu jaasmok, runaajot nepatiesiibu. taa kaa taa sieviete Personaa.

taa sajuuta ir tik iista, kad tu runaa patiesiibu, tad tu it kaa iekaap magneetiskaa straumee, kas tevi tur un nes un ved tur kur ir labi un pareizi, maajas un tamliidziigi, dievs, patiesiiba, graacija, skaistums, miilestiiba.

bet taadaam straumeem ir potenciaals sadragaat pasauli, izpostiit savaa celjaa visu. un kaa lai es uz ko taadu parakstos? vai domaashana par sho ir aicinaajums to dariit? vai fantazeeshana par sho ir sevis ruudiishana un gatavoshanaas celjam?

pagaidaam pietiek ar sho.