'sometimes it can be an effort to resist the inertia of falling asleep. it feels as if i have to extricate myself from a viscous stickiness and pull myself back to a more conscious state. [..] and it feels as if my story is sticky, so it's hard to extricate myself. there is a dead weight of inertia pulling me into unconsciousness, which it takes an effort of will to resist.'

shoriit izejot no maajas peec seshiem gaiss bija slapjsh, kaut kur aiz slapjaa gaisa un miglas un tvaikiem un shkjidriem, mitriem, gaisiigiem maakonjiem blaavi mirdzeeja saule. shkjita kaa pa pusei atrasties ljoti pastarpinaata uudens okeaana gultnee un koki bija gigantiskas, leknas udenszaales. veel arii shkjita kaa taa sajuuta peec raudaashanas, it kaa noraudaajusies pasaule visu riitu buutu piepuutusi ar savu silto, mitro peecraudaashanas atviegloto izelpu.

peedeejo meenesi es juutos kaa norobezhoties no visa un visiem un no sevis. un jo vairaak tu norobezhojies jo stipraaks tu juuties, bet jo nosleegtaaks, bet arii autentiskaaks mijiedarbojoties ar cilveekiem, bet jo vairaak tu no taadaam mijiedarbiibaam ciet. un es nesaprotu kaa tas var buut. it kaa tu sevi nosleedz, bet tad ar kaadu mijiedarbojoties tu sevi atgriez un no tevis gaazhas aaraa nekontroleets autentiskums, bet tad tu sevi uzreiz arii gribi aizgriezt ciet. autentiskums vispaar tam ir stulbs vaards, tas izklausaas iedomiigi un banaali, jo autentiskums jau nav neko aprakstosha kvalitaate. driizak, peedeejaa laikaa ljoti negribiigi piespiestas mijiedarbiibas ar cilveekiem man sagaada dzilju prieku bet arii dzilju torment. jo tas shkjiet kaa absoluuts pienaakums pret katru cilveeku iztureeties ar kaut kaadu bijiibu. jo man ir pretiigi mijiedarboties ar cilveekiem samaaksloti un izliekoties, vienmer kad taa ir noticis es esmu jutusies peec tam satriekta, labaak tad nemijiedarboties nemaz. taapeec es no taa gribu izvairiities, bet kad man nav izveeles un ar kaadu ir jaakomunicee, tad man ir taa sajuuta, ka es sevi atgriezhu valjaa kaa sluuzhas un varbuut pat biedeeju cilveekus un pati mulstu no taa salkanaa, siirupainaa sirsniiguma kas nekontroleeti no manis pluust. no vienas puses es ceru ka naakamreiz, kad man buus jaamijiedarbojas ar kaadu cilveeku man pietiks speeka sevi shaadi atgriezt valjaa. protams, es nezinu vai tas ir sirsniigums vai histeeriska veelme buut jaukai. un tad mani saapina veel arii tas, ka es saprotu, cik neadekvaati ir buut sirsniigam un atveertam un nekontroleetam pret jebkuru sveshinieku, man vienkaarshi shkjiet ka neviens cilveeks nav sveshinieks. man varbuut vienkaarshi shkjiet, ka man ir jaaatrod kaut kaads liimenis katraa cilveekaa ar kuru es varu sasleegties un buut viens veselums perfektas sapratnes kaut uz briidi un tur atrasties un ommm.

taa nu es staigaaju apkaart pilniigi viena un remdeni izmisusi, un ik pa laikam manaa celjaa gadaas kaads cilveeks deelj kura es atkal atgriezhu sevi valjaa (negribot) un cieshu kameer salkans, siirupains sirsniigums no manis gaazhas kaa asinis. kad tas cilveeks aiziet, es sevi atkal aizgriezhu, noslauku kaut kaadas miilesitibas paliekas, un turpinu staigaat apkaart pilniigi viena un izsalkusi un remdeni izmisusi, liidz kaadam atkal vajadzees lai sevi atgriezhu. protams, pati es nemekleeshu iemeslus un 'izdeviibas' sevi shaadi traumeet, tas buutu nepraats.

mans miiljaakais seriaals pashlaik ir hannibal, man shausmiigi patiik pilniigi viss ko saka bedelia du maurier un tas ka vinja tik leeni ar stiklainaam aciim un vaajpraatiigi ironisku smaidu runaa un baarsta ekstreemus apgalvojumus par willa un hannibaala emocionaalo saikni un evoluuciju