apskauzu ka tev izdevaas noformuleet un uzrakstiit to sajuutu jo man taa ir

Tad, kad tu to atceries, vienkārši turpini darīt lietas. Tikai caur darīšanu, nevis izdomāšanu kāpēc sevi neienīsti, to var mainīt. Vismaz mans terapeits tā teiktu.

lūk, ko nozīmē sevi ienīst? esmu dzirdējis par the impossibility of self-love, bet nu jau ilgāku laiku doma nespēj ienirt pašnīšanā. kā iespējams šādi sašķelt subjektu. jo naids, tas ir kaut kas ļoti sirdīgs, neticami stiprs un pirmatnējs spēks - ja tas ir īsts naids. tas prasa reālu, nevis hipotētisku subjekta, jeb apziņas sašķelšanu. un es neticu, ka daudz cilvēku ir uz ko tādu spējīgi. atceros, pagātnē vienu brīdī mēģināju sevi apzināti ienīst, bet hindsigt'ā tas izskatījās tik nožēlojami, jēli un komiski, ka gaumes izjūta pavēlēja mest mieru, un labāk vienkārši eksistēt

bet varbūt tas tāpēc, ka nu jau ilgāku laiku es gribu dzirdēt, nevis, ko es par kaut ko domāju un saku, bet gan, ko citi saka. tas, protams, neizslēdz patmīlību, vienkārši citi ir interesantāki, es sevi redzu kā vilcienu vai pa visu istabu izpletušos mākoni, kas stūrē konkrētu kursu, nekas interesants, no estētiskā skatpunkta garlaicīgi. jo naids pamatā ir vientuļa saruna ar sevi, bet, būsim atklāti, naids izslēdz jebkādu sarunu. pašnīšana, šķiet, atceļ sevi pašu, hence - logical inconsistency