pagātne | atmiņas | nākotne
 

methodrone
24 November 2015 @ 07:29 pm
gada tops  
man pasaule vienmeer ir bijusi gandriiz totaali vienaldziiga. un cilveekos es esmu mekleejusi tikai to, ko es juutu pati. kad es redzu, ka pasaule mani iznjemot braazhas uz priekshu, es apvainojos un izliekos, ka esmu aarpus pasaules, aarpus dziives, aarpus visa. nevienai lietai, notikumam, cilveekam nav noziimes, un jebkas ko es veel inerti turpinu dariit ir no vakardienas sagrabinaats paarpalikums. pasaule tev aizdedzina dveeseli un tad to sabradaa, tu vari kusli kuuljaaties ceriibaa izbeegt, kaut ko transcendeet, bet kameer tu dziivo tikmeer pasaule turpina nomiidiit tavu dveeseli kaa izsmeekji, pa jaunu aizdedzinaat, nomiidiit, aizdedzina, nomiida. tukshums tevii turpina augt, kaa robezhshkjirtne starp tevi un absoluuti visu paareejo, celjaa izniicinot visu kas shkjita svariigs. jo tukshums plashaaks, jo taalaak no visa tu nokljuusti, jo daargaaks un aizkustinoshaaks viss shis teaatris. pashlaik tev nav ne mazaakaas iluuzijas, ka cilveeku lietas jebkad speetu panaakt jebkaadu visvaajaako simbiozi ar tavu tukshumu, un tev ir vienalga, jo kaa renegaats tu klejo no viena uz otru un atpakalj, seedi uz seetas, staigaa pa mirdzosho zelta viduscelju, leec no perspektiivas uz perspektiivu un saki divus preteejus vaardus reizee un tici preteejaam patiesiibaam reizee. tev ir divas preteejas patiesiibas un taapeec neviena nav iista, nevienai nav veertiibas, pilniiga disintegraacija. pasaule tevii eksplodee un implodee bet tu paliec raams un laipns, jo taada ir tava svetaa daba
 
 
simfonija: joni mitchell - at last
 
1 atziņa | teikt
 
( Post a new comment )
[info]narrenschiff on November 25th, 2015 - 12:45 am
lasīju pabaisu rakstu - http://artsites.ucsc.edu/faculty/gustafson/FILM%20161.F08/readings/berger.animals%202.pdf par dzīvniekiem un cilvēka skatienu, vistrakākais ir kulminācija noslēgumā par zoodārzu, kur apraksta it kā dzīvniekus, lai gan var redzēt, ka caur dzīvnieku apstākļiem tiek aprakstīts modernā cilvēka stāvoklis stikla un betona būros:

"bērni, visu laiku spēlējušies ar dzīvniekmantiņām, lielās cerībās nonāk zoo, taču pretī dzīvnieki, kuri ir 'unexpectedly dull and lethargic' - tāpēc zoo pastāvīgi bērnu saucieni: kur tas ir? vai tas ir beigts? kāpēc viņš nekustās?

paši dzīvnieki - absolūti marginalizēti, nosacīti brīvi savās robežās. visa dzīvnieku telpa ir reducēta līdz zīmēm, aizstājējiem, rada ilūziju - uzkrāsotas prērijas, debesis, plastikāta klintis, ūdeņi, aplauzti zari - skatītājam tās ir kā dekorācijas, dzīvniekam - kailais vides minimums, kurā tie spēj fiziski eksistēt.

viens no otra izolēti un tikpat kā bez starpsugu saskarsmes, dzīvnieki ir kļuvuši pilnīgi atkarīgi no saviem uzturētājiem. attiecīgi, vairums viņu atbildes reakciju ir mainītas. kas kādreiz to interesēs bijis centrāls nu ir aizstāts ar pasīvu gaidīšanu uz arbitrary ārpuses intervencēm. tai pat laikā šī izolācija parasti garantē ilgdzīvošanu un nodrošina taksonomisko sakārtojumu.

telpa, ko tie apdzīvo, ir mākslīga. no kurienes arī viņu tendence klumpačot uz krātiņa malām (aiz kurām varētu būt īstā telpa). viss ir iluzors, bieži vien pat gaisma, viņus aptver tikai letarģija vai hiperaktivitāte. tiem nav nekā, uz ko iedarboties - atskaitot, ik pa laikam, pārtika - un ļoti reti - pārošanās. pārsvarā šīs mūžīgās darbības kļūst par marginālām darbībām bez objekta.
viņu atkarība un izolācija ir tā noteikusi viņu atbildes, ka jebkuru notikumu tie uztver kā marginālu. cilvēki apmeklē zoo, lai skatītos uz dzīvniekiem, taču nekur nevar sastapt dzīvnieka skatienu - tie raustās, svārstās, novēršas pa malām, slīd tālāk, akli blenž tālumā un mehāniski skenē. imunizēti jebkādai saskarsmei, vairs nekas nevar ieņemt centrālo vietu viņu uzmanībā."

(Reply) (Link)