jau vairaakus riitus ierodoties vannasistabaa un iemetot aci vannaa, redzu ka tur seezh kaarns zirneklis. katru riitu es siiko lohu izcelju aaraa un tad eju dushaa vai mazgaaju matus. savukaart shoriit vinjam pamaniijaas uzshljakstiities padaudz uudens, un iznesot vinju krastaa vinjsh saljima uz fliizhu griidas un nekusteejaas. tur es vinju taa atstaaju, un tagad vinjsh ir pazudis, es nezinu vai vinjsh veel ir dziivs.

obviously pasaule ir pilna ar crappy cilveekiem, kas nezina, ko vinji dara, un to dara agresiivi un pompozi. man shkjiet, man ir tik gruuti dziivot un buut starp cilveekiem un ar civleekiem, jo es fiziski nespeeju konflikteet pat ne ar visnegantaakajiem velliem, kur nu veel taam nabaga dveeseliiteem, kas tur vinjus godaa vai vieenkaarshi papagailjo vinju demagogjiju un paatarus. man shkjiet, ka varbuut pasaule grib, lai cilveeki striidas, lai dzimst jaunas paarlieciibas vai idejas, lai nostaajas un domas brangi sazied. bet es nedomaaju, ka es to speeju pasaulei dot, es nemaaku un negribu un nevaru striideeties. visas reizes, kad es esmu meegjinaajusi striideeties taa kaa iisti cilveeki, mani paarnjem fiziska sajuuta, ka es striidos ar sevi, un pljaukaaju sevi, taa it kaa es mindlessly rietu sev virsuu.

es nevaru izdziivot savas paarlieciibas taam nepiemeerotaa pasaulee, un es nevaru pasauli mainiit jo es neesmu nekas, kas pasaulei vareetu jebko paarmest vai pateikt tai, ka taa ir nepareiza. pasaule seciigi darbojas peec noteiktas laika liinijas un tas, ka es iedomaajos, kaa buutu forshi, nenoziimee, ka pasaule var tik taalu aizlekt.

vispiemeerotaak man shkjiet vienkaarhsi klusi aiziet projaam, bet stulbums ir tas, ka pasaulee nav iisti neviens vietas kur var aiziet projaam, jo pasaule ir visur.

es taapeec juutos kaa pasaules trauceeklis. vai pasaulei vajag cilveekus, kas tai nespeej dot konfliktus, kas nespeej nostaaties nevienaa pusee? kur lai es staavu?

es labpraat skatiitos no maza stuuriisha uz to kur pasaule aizrit, jo tas ir esteetiski un saldseeriigi, es esmu lielaakais pasaules fans. ja vien vinja man atljautu un ja es tai netrauceetu, bet man sirdiigi shkjiet, ka pasaule vienmeer man pieveersh savu milzha aci un taa ir gailjojosha un aizkaitinaata un bezgaliigi vienaldziiga un skumja