bet tev nav taa bijis, ka tu senaak ticeeji visaadaam paarlieciibaam (kaut vai ka visas paarlieciibas ir stulbas), bet tad tu paslepshus saproti, ka viss arii neticiiba ir kaut kaads sastindzis trauceeklis laimei. un beigaas tu juuties tik padevies un neiespeejams, ka tu tikai izjuuti zheelumu vai empaatiju pret visu sho padariishanu, kas saucas cilveeka eksistence, un tev ir taada sajuuta, ka nav jeegas un laika un iemesla nebuut atklaatam un kaut ko idealizeet?

es ticēju pārliecībām. un, ja mēs tulkojam šo jēdzienu plaši ("pārliecības"), tad joprojām daudz mazākā, introspektīvākā veidā ir pārliecības.
lai arī esmu vīlies, vilšanās nesakņojas sevī, bet gan vairāk ārpus manis, piemēram, nomācošajā vidē vai cilvēkos, kuri, skatoties no mana skatu punkta, ir absolūti un skumji garlaicīgi (taču interesanti, ka pretstatā - ļoti komunikatīvi un sociāli; šeit varētu izklausīties, ka man ir kāds maziņš kognitīvais biasiņš, taču es esmu jau tam visam izgājis cauri, tāpēc esmu drošs, ka, ja tas ir, tad tiešām niecīgs).

atklātība savā duālajā raksturā reizē ir prestats idealizēšanai un reizē kalpo kā tās platforma. jā, vot, es te runāju aplinkus visu laiku, bet atslēga taču vienmēr ir bijusi tieši šis bezmazvai reliģisku noskaņu apveltītais jēdziens "duālisms visās lietās (āmen)". domāju, ka teorētiski, ja es to sāktu dziļāk analizēt no sava oportūnista skatu punkta, mani varētu dēvēt par sātanistu. taču tā ir tikai tīņu birka un TV prātu radīta popkultūra.

atvaino, es šobrīd īsti nespēju tev pateikt to, ko vēlos pateikt. valoda šobrīd pieviļ visas cerības, ko lieku uz to sapratnes vārdā.

atklāti sakot, jo es vairāk piefiksēju tavus postus un (biežāk - galvā) savus komentārus par tiem, man sāk rasties diezgan normāla vēlme tevi tā kā nointervēt. uzrakstīt vēstuli, piemēram. kāpēc ir radusies šāda vēlme? redzi, reti, kad cilvēks tik atklāti runā par savu nihilismu un reizē ir tik šķietami atvērts pret pašanalīzi, tāpēc tāda funkcionālāka komunikācija jeb ideja par to man liek prātā berzēt kopā plaukstas, simpsonu ļaunā bagātnieka balsī sakot pie sevis: "excellent!"

un uz jautājumu "kāpēc?" atbildēt ir grūti, jo atbilde, ja to uzraksta īsumā, izklausās ļoti banāla - "interesē". interesē noteikti tās līdzības domas kustības manierē. un kaut kādā ziņā man ļoti patīk tā idejas aina - tu, skumjā, es, izprast alkstošais. nē, atvaino, es vispār šobrīd nespēju noraksturot to, kas manī raisa šo patiku pret tavu šķietamo apātiskumu. ir tāda sajūta, ka, ja es tevi satiktu (tā nav wishful thinking fantāzija, bet gan drīzāk tāda kā empīriska rakstura aina), tad tu patiesībā izrādītos esam ļoti smaidīgs, patīkams un interesants cilvēks. i'm totally not hitting on you, hehe, es vienkārši esmu atklāts. ar laiku tomēr tie "patterns" šķiet vieglāk pamanāmi, un cilvēku esmes vizualizētās plūsmas - daudz atšķiramākas savos raksturos, pamanot vieglāk sev aizraujošākos.

atklaatiiba ir dulaala, un man shkjiet, ka jaa vinja var kalpot arii kaa idealizeeshanas platforma liidzaas esot taas pretstatam. heck, shkjiet es pashlaik idealizeeju atklaatiibu, es es vismaz par to esmu atklaata.
mees sheit atkal nonaakam pie taa ka viss ir viss, un jo atshkjirigaaks jo liidziigaaks, un jebkura diskusija atkal sanaak maza brainy cilveeka leekashana no zemes uz debesiim un no debesiim uz zemes, kaa kauchuka bumbinjai, cerot ka viens izzudiis un otrs izraadiisies pareizais, kameer viss ir superentangled.

mani dzilji aizkusitna, ka tevi interesee mans apaatiskums. mani vinjsh arii interesee, un citi apaatiski praati, konstruktiivi apaatiski, testeet apaatiskuma robezhas, saglabaajot vieglu garu un soli dziivee, es labpraar ar tevi par to visu runaatu