30 March 2014 @ 10:33 am
 
vakar es nopirku mazu pacinju chipsu un st. pellegrino un gaaju uz kinoteaatri skatiities Under The Skin, kas bija diivainaakais, kas bija noticis peedeejaa laikaa. vieniigais, ko es par to filmu zinaaju pirms skatiishanaas, ka Skaarleta ir kaut kaads citplaneetietis. vieniigais, kaa es izdomaaju, kaa sho filmu var aprakstiit, ka taa ir apzinjai bezgaliigi patiikama, jo taa ir emocijaam bezgaliigi nepatiikama. es izjutu bezgaliigu empaatiju pret Lauru un visu, ko vinja veeroja. man shii filma ljoti iemeerca rokas sirdii, paraadot kaa psihopaatiska atsveshinaatiiba pasaules darbiibaas vijaas ar sveshaa baileem un nepatiku, un neskaidru empaatiju. pasaules ljaunums ir nolemtiiba, kas kaa vilks uz tevi skataas no mezha biezoknja. bez narratiiva, kas pieshkjirtu noziimi, tu esi atsveshinaats, un visur ir briesmas. visvairaak es sajutu absurdumu, ko demonstree cilveeku kjermenji un fiziski notikumi.

 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on March 31st, 2014 - 10:46 am
tu taa saki tikai taapeec, ka esi iemiileejies.
jaa, bet vispaar es te nesaskatu probleemu, shis viss ir esteetika un apzinjas piedziivojumi, emocijas ir maakonji un taa taalaak. un pashaa dziljaakajaa dziljumaa nav nekas iznjemot absoluutu mieru un vienaldziibu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on March 31st, 2014 - 11:50 pm
nu, tas būtu tāpat kā teikt, ka Luters iztaisīja reformāciju, lai apprecētu Katarīnu von Boru.
nē, 'iemīlēšanās' nav mīlestība. pat ja 'iemīlās' pasaulē, tā nav mīlestība.
vēl jāņem vērā, ka viens no galvenajiem, kā var raksturot to mīlestību, ko domāju - 'pieeja'.
es vakar domāju par estētiku un secināju, ka, piemēram, dabas vērojumu nespēju ietvert estētiskuma kategorijā. turpretī, piemēram, es noskatos Erkilu Puaro un jūtu tīri neķītru estētisku baudījumu. gaume, stils, kičs, le plaisir, joiussance, jā, arī technē, poesis, izsmalcinātība, māka, artistry, tas viss iederas estētiskajā, pie kura es spēju pieskaitīt 'apziņas piedzīvojumus', emocijas, utt. bet, lūk, manā grāmatā daba šai kategorizācijai nepakļaujas. mēģināju atrast vārdus. teiksim, 'svētais', numinozais, dižais, cēlais, labais. bet arī tas gandrīz neder. varētu teikt, ka tuvākais dabas piedzīvojumam - "tīra uztvere". daļēji vērojums, bet uztvere. utr faktiski nav nekā estētiska. pat ja ņem estētiskā aisthēsis sajūtisko - pieredzošo momentu. man liekas, dabā - tāpat kā ikonās (ikonas arī ir neestētiskas) - ir daudz vairāk noklusētā, apslēptā, un tomēr kaut kāda virsma panākas pretīm, tāda kā uzruna. piesātinātais fenomens, vairāk intuīcijas nekā sajūtu datu vai intelekta apstrādes. un man liekas, tas ir arī pieejas jautājums. kaut kur tur blakus slēpjas mīlestības pieeja. absolūts miers - jā - jo tīrajā uztverē ir sheltering, releasement, subjekta un objekta saplūšana (atcelšana), piemēram, ejot gar jūras krastu, es esmu krasts, es esmu tur, kur un ko un kā uztveru, es esmu tas, ko uztveru. un mīlestībai, mīlošai pieejai ir vistīrākā saikne ar releasement from things un tīro uztveri. ļaujoties uzrunai. man liekas, tas ir tas, kas salauž radikālā eksistenciālista imanences sasalumu. ir notikusi kustība, kurai tu ļauj notikt (ar tevi)
(Reply) (Parent) (Link)