nu, tas būtu tāpat kā teikt, ka Luters iztaisīja reformāciju, lai apprecētu Katarīnu von Boru.
nē, 'iemīlēšanās' nav mīlestība. pat ja 'iemīlās' pasaulē, tā nav mīlestība.
vēl jāņem vērā, ka viens no galvenajiem, kā var raksturot to mīlestību, ko domāju - 'pieeja'.
es vakar domāju par estētiku un secināju, ka, piemēram, dabas vērojumu nespēju ietvert estētiskuma kategorijā. turpretī, piemēram, es noskatos Erkilu Puaro un jūtu tīri neķītru estētisku baudījumu. gaume, stils, kičs, le plaisir, joiussance, jā, arī technē, poesis, izsmalcinātība, māka, artistry, tas viss iederas estētiskajā, pie kura es spēju pieskaitīt 'apziņas piedzīvojumus', emocijas, utt. bet, lūk, manā grāmatā daba šai kategorizācijai nepakļaujas. mēģināju atrast vārdus. teiksim, 'svētais', numinozais, dižais, cēlais, labais. bet arī tas gandrīz neder. varētu teikt, ka tuvākais dabas piedzīvojumam - "tīra uztvere". daļēji vērojums, bet uztvere. utr faktiski nav nekā estētiska. pat ja ņem estētiskā aisthēsis sajūtisko - pieredzošo momentu. man liekas, dabā - tāpat kā ikonās (ikonas arī ir neestētiskas) - ir daudz vairāk noklusētā, apslēptā, un tomēr kaut kāda virsma panākas pretīm, tāda kā uzruna. piesātinātais fenomens, vairāk intuīcijas nekā sajūtu datu vai intelekta apstrādes. un man liekas, tas ir arī pieejas jautājums. kaut kur tur blakus slēpjas mīlestības pieeja. absolūts miers - jā - jo tīrajā uztverē ir sheltering, releasement, subjekta un objekta saplūšana (atcelšana), piemēram, ejot gar jūras krastu, es esmu krasts, es esmu tur, kur un ko un kā uztveru, es esmu tas, ko uztveru. un mīlestībai, mīlošai pieejai ir vistīrākā saikne ar releasement from things un tīro uztveri. ļaujoties uzrunai. man liekas, tas ir tas, kas salauž radikālā eksistenciālista imanences sasalumu. ir notikusi kustība, kurai tu ļauj notikt (ar tevi)