18 February 2014 @ 10:40 pm
 
visvairaak sevii mani traumee tas, kaa pret cilveekiem, kas mani visvairaak saviljinjo es izturos visveesaak. mani vienmeer tas shausmiigi nobiedee, kad man kaads cilveeks kljuust par visuma centru, jo es nedomaaju, ka tas ir normaali un pareizi, taapeec es to visiem speekiem apkaroju kaa truukumu, bezmaz vai izturoties taa it kaa tas cilveeks neeksisteetu. un tikmeer tas civleeks staigaa viens un domaa, ka neviens par vinju nedomaa un nedeg tik mezhoniigi kaa ugunsgreeki pashas karstaakaas augusta dienas novakaree, kad viss ir izzhuvis un mazs seerkocinjsh nokriit un aizdedzina visu pie apvaarshnja sphozhaam nepieluudzmaam liesmaam kaa ellee.
man ir taa, ka man shkjiet man ir pienaakums vai nu pret taadu cilveeku vai pret visumu. taads metafizisks pienaakums, kuru es nespeeju ieteerpt pienjemamaas reakcijaas vai darbiibaas. un peec tam es izjuutu visskumjaako pasaules vainas izjuutu par to kaa es neko neizdariiju, tas kas bija man visuma centrs, vai varbuut es pati, tagad leeni un nemanaami aizsliid uz vistumshaako un tukshaako un aukstaako visuma nostuuri ruugti un bez elpas.
 
 
( Post a new comment )
Manas dzīves atskaņu almanahs[info]ulvs on February 19th, 2014 - 02:00 am
tad šķiet tik ļoti savādi, ka neko neizdari. tu it kā apraksti to, kā es mēdzu uztvērt dažus cilvēkus. laikam es kaut kā trulā optimismā es sev iegalvoju, ka "citas iespējas nebūs"™. un tā jau arī ir.
(Reply) (Link)