Varbuut cilveeku taapat kaa pienenjpuuku puush veejsh, liidz vinjsh pieliip pie medus. Medus dod speeku, jo vinjsh ir salds un bagaatiigs. Un jau atkal pienenjpuuka nogrimst meduu, un vairs nevar palidot. Tikai dzhas buutnes redz, ka visa pasaule ir uzvijusies no magneetiskaam straumeem un medus un veeja un okeaana viljnjiem un elektriibas. Visaadas substances ir gan bagaatiigas un magjiskas, gan izniicinoshas un paarsaatinoshas, un visur ir violetas un saartas liesmas, pa virsu snieg ledus skaidinjas un siegpaarslinjas. Un pats trakaakais ka cilveeki ir gan pienenjpuukas gan taas magjiskaas substances reizee.
Viss ir haoss un tas ir briinums, kas sheit ir radusies apzinja, un man luuzt sirds par to, kaa vinja ar savaam vaarajaam actinjaam meegjina saskatiit un ar trauslajaam rocinjaam meegjina atshkjetinaat.