nedaudz par bordeaux izdzeeshanos.

man arii vienmeer ir domas par to kaa viss, ko es rakstu ir pohujs un man riebjas, un ka tas ir driizaak nelaags ieradums un beernishkjiiga uzmaniibas gramstiishana, no absoluutiem sveshiniekiem, ka tas nav nopietni, un ka tas ir mazliet leeti. jaa man zinaamaa meeraa te rakstiit shkjiet kaut kaads vaajums un driizaak slikti nekaa labi.

es domaaju, es te paarstaashu rakstiit tad, kad es buushu prieciiga. es jau kopsh beerniibas neesmu bijusi prieciiga. dazhreiz es esmu prieciiga, bet es neesmu prieciigas cilveeks, jo es nesaprotu dziivi. es tragjiski leeni maacos jaa. un katra iemaaciishanaas manii uzjundii afektus, kas kopeejo maaciishanos apstaadina uz labu laiku.

un taapeec man gribas te rakstiit. man negribas vienai smagi nest un aijaat visas savas domas. es zinu, ka ja domaam neljauj atstaat praatu, tad tur saakas eksplozijas un implozijas. es gribu savu apzinju kaa kulaku iesist pasaulee. taapeec es te rakstu dazhreiz ljoti paarspiileeti un asi, lai peec ispeejas asaak iesistu kosmosam. jo tragjiskaak un skumjaak es juutos, jo vairaak paarspiileeju tajaa, ko te rakstu. man negribas vienai domaat savaa galvaa, nevienam nezinot. es gribu, lai kosmoss redz ko vinjsh ir radiijis.

protams, es vareetu virziit savu apzinju inteligjentaakaas izpausmees. bet es negribu pielikt ne mazaakaas puules savu saapju paraadiishanas infrastruktuuraam un ljogjistikaam un izpushkjoshanai, un es negribu savas domas poetizeet. es vienkaarshi gribu visu pierakstiit, un palaist kaa vainadzinju strautinjaa. man vienalga, kas ar manaam domaam notiek, un kaa vinjas izklausaas. es neuznjemos ne mazaako atbildiibu par to, ko manas smadzenes izdomaa, jo es pati sevi neradiiju, un es neradiiju savus apstaakljus un savu determinismu, un nav 'es'

tad, kad es buushu prieciigs cilveeks, kam es veel naivi ticu, tad es te paarstaashu rakstiit.