kopsh es eju uz karsto jogu, es juutos ka tas mistiskais un veetrainais solaris manaa sirds rajonaa leenaam kljuust ciets un speeciigs, mans fokuss noreguleejas, un es vairs nejuutos tik izkaisiita un pagrimusi vai nospiesta. tas ir aptuveni taa, kaa kad tu meegjini aizmigt un tu knosies un svaidies un uzbaazhas visaadas domas, bet tad vienaa briidii viss norimst, un tu esi silts un smags un sevi vairs nemaz nejuuti un viss ir pienjemami.

shajaas dienaas es mieriigi daru lietas, un neizjuutu saagjiteetiibu katraa elpas vilcienaa un katraa skatienaa. man ir taada sajuuta 'lai kas notiktu, es palikshu un bushu kameer buushu, un viss ir normaali vai labi'

mana miiljaakaa jogas instruktore ir ljoti skaista sieviete, vinju sauc Shellija. vinja ir nedaudz liidziiga Megijai Dzhilenhaalai, tikai blonda un kaut kaa skaistaaka. vinja ir diezgan gara un tieva un neesaa pukjainas zhaketiites un bikses, un vinjai mati ir medus kraasaa, un vinjas balss ir shausmiigi glaasmaina. man vinja shkjiet kaa pukje un zelts un saule. nodarbiibu laikaa vinja staigaa apkaart pa zaali un ik pa laikam iemasee jogotaajiem plecos vai zem pakausha kaadu lavandas vai mentola eljlju. un vinja ljoti biezhi naak pie manis.

25. oktobris. viss ir taads straujsh vai leens un neizteiksmiigs vai piesaatinaats