'ja atrodi tad nebaidies un pacel, nevienam nesaki un paturi pie sevis, kameer to saglabaasi dziivosi ar valjaa aciim, kameer vien neatklaasies tevi nepanjems'
atminjas drupas. arvien vairaak mazas lietas no pagaatnes un piederiibas sajuutas izpleen. bet dazhas lietas ir kods un zibeniigi nofokuseejas uz centru, ir centrs, un es zinu, kas es esmu un ko es juutu un es zinu visu. un tad es saprotu, cik maz man pieder, un cik tas ir trausls. tas, ko es ieguvu sen atpakalj, tas kas man kaut kaa bija iedots. kaut kas peleeks un nieciigs un putekljains, bet pavisam iists un mirdzoshs un ciets. lietas, ko es zinu un kam es ticu ir cietas, bet nesajuutamas ar rokaam, neredzamas ar aciim, neviens taas neredz, un es tikai leenaam taas apjaushu un noglabaaju pie sirds, tadaa vieniigajaa vietaa kosmosaa, kur ir silts un droshs un vienkaarshs un patiess.
kad man bija kaadi 17 gadi, mees piektdienaas gaajaam uz Depo, kad tur bija regeja vakari. un dazhreiz tur speeleeja Hospitaalju Iela. un tur bija diidzhejs Kone, uz kuru man bija crush. un mees visu vakaru dejojaam regeju, un no riitiem ap 4-5 naacaam pa Briiviibas ielu maajaas. es skatiijos uz Edgaru Shbrovski, un man bija tik bail ar vinju saskatiities, jo es domaaju, ka mana sajuusma ir nepiedieniiga.
es nezinu kur es piederu. ir tikai taa, ka dazhaadas manas dveeseles vai praata bezformiigaas substances iekjeras kaadaa atminjaa, vai kaadaa kokaa uz Riigas ielas, vai aizkjeras aiz koka maajas stuura, vai dejo virs novakares saules stariem, aizbrauc tramvajaa. bet taa nekad neesmu es, tie ir tik sveshi spoki vai enjgjelji, kas no manis beeg pie visa labaakaa, ko dziivee esmu redzeejusi. bet es vienmeer vienmeer palieku sheit, kur nav nekaa, tikai nozheelas un ilgas, aarpus paareejaas telpas un laikiem.
kaapeec te nekaa nav? es esmu tik iists un dziljshs cilveeks, kaapeec visas shiis runas par relativitaati un kompjuuteriem, kameer man sirds ir tik ljoti.
atminjas drupas. arvien vairaak mazas lietas no pagaatnes un piederiibas sajuutas izpleen. bet dazhas lietas ir kods un zibeniigi nofokuseejas uz centru, ir centrs, un es zinu, kas es esmu un ko es juutu un es zinu visu. un tad es saprotu, cik maz man pieder, un cik tas ir trausls. tas, ko es ieguvu sen atpakalj, tas kas man kaut kaa bija iedots. kaut kas peleeks un nieciigs un putekljains, bet pavisam iists un mirdzoshs un ciets. lietas, ko es zinu un kam es ticu ir cietas, bet nesajuutamas ar rokaam, neredzamas ar aciim, neviens taas neredz, un es tikai leenaam taas apjaushu un noglabaaju pie sirds, tadaa vieniigajaa vietaa kosmosaa, kur ir silts un droshs un vienkaarshs un patiess.
kad man bija kaadi 17 gadi, mees piektdienaas gaajaam uz Depo, kad tur bija regeja vakari. un dazhreiz tur speeleeja Hospitaalju Iela. un tur bija diidzhejs Kone, uz kuru man bija crush. un mees visu vakaru dejojaam regeju, un no riitiem ap 4-5 naacaam pa Briiviibas ielu maajaas. es skatiijos uz Edgaru Shbrovski, un man bija tik bail ar vinju saskatiities, jo es domaaju, ka mana sajuusma ir nepiedieniiga.
es nezinu kur es piederu. ir tikai taa, ka dazhaadas manas dveeseles vai praata bezformiigaas substances iekjeras kaadaa atminjaa, vai kaadaa kokaa uz Riigas ielas, vai aizkjeras aiz koka maajas stuura, vai dejo virs novakares saules stariem, aizbrauc tramvajaa. bet taa nekad neesmu es, tie ir tik sveshi spoki vai enjgjelji, kas no manis beeg pie visa labaakaa, ko dziivee esmu redzeejusi. bet es vienmeer vienmeer palieku sheit, kur nav nekaa, tikai nozheelas un ilgas, aarpus paareejaas telpas un laikiem.
kaapeec te nekaa nav? es esmu tik iists un dziljshs cilveeks, kaapeec visas shiis runas par relativitaati un kompjuuteriem, kameer man sirds ir tik ljoti.
2 atziņas | teikt