15 June 2013 @ 08:28 pm
 
totaals megatron pagrimums. vakar gaajaam kaarteejo reizi dzert. cilveeki lai izklaideetos, es lai savaa istabaa nesajuktu praataa, un lai varbuut man pieveerstu uzmaniibu tas viens dzheks, kas man patiik. bet taa kaa tas dzheks visu vakaru apskaavaas ar vienu citu meiteni, ar kuru no riita vinju redzeeju guljam uz diivaana kopaa, es tikai debiili smaidiiju ik pa laikam, kad atcereejos neizskatiities peec druuma loha, un dzeeru vodku. tad kaut kad ap pusnakti mees devaamies uz walkabout, kur es paarsvaraa staaveeju ik pa laikam atceroties neizskatiities peec druuma loha, un ljoti meistariigi teelojot taadu puspacelta zoda un atgaaztu plecu nonshalantumu, kameer man blakus meikautoja skaistais polju zeens ar savu draudzeni. vienaa briidii man bija a rush of pohuj, jo citi tizli un entuziastiski dejoja, un es aizlaviijos aaraa piipeet. man pa peedaam uzreiz sekoja tas viirietis. vinjsh man meegjinaaja glaastiit rokas un sniegties peec buchas, bet es teicu nee, un kuupinaaju smeekji. tad mums pieseejaas kaut kaadi divi dzheki, un lai vinji liktos mieraa, vinjsh prasiija lai vinju nobuchoju un es to izdariiju. es visu laiku meegjinu no viinja izvairiities, jo njemot veeraa ka peec visa kas mums ir bijis vinjsh

ai pohuj galiigi.

es sheit gribeeju rakstiit par savu juunija pagrimumu. es atnaakot maajaas shovakar apedu daudz siera un pusburcinju oliives, un 2 saujas roziinju, un es juutos absoluuti nederiiga un izlietota un nemotiveeta, lai arii man ir labs dziives gads, un universitaates graads un visaadas citaadas dziives veiksmes huinjas.

es sevi iedomaajos kaa vienu no tiem filmu varonjiem, kas dienai veershoties naktii gulj uz paklaaja tuksu chipshu paku, picu kastu un alus pudelju viduu skatoties uz griestu gaisa kondicionieri kaut kaadu.

intelektuaalaa kapacitaate ir bijusi tuksha loze, un es jutos taa, ka nekas dziivee mani vairs neaizraus. jo es nemaaku miileet ne sevi, ne cilveekus un mani neinteresee nauda un dazhaadas celjojamaas valstis vai jebkas ko cilveeki dara lai nosistu laiku.
 
 
( Post a new comment )
(Anonymous) on June 16th, 2013 - 12:40 am
es vēl domāju par Nīči, lūk, viņš raksta, ka tiem, kas ir pakrituši, paslīdējuši, un karājas pie klintsmalas, patiesībā ir jāpalīdz nokrist līdz galam, nevis nīkulīgi un puņķaini uzrāpties augšā - lai gan pirms daudziem gadiem mani šis skarbums un tiešums aizrāva, tagad domāju nedaudz citādāk, tomēr nenoliedzu, ka tā ir laba atziņa darbam ar sevi, lūk, Tu raksti "lai savā istabā nesajuktu prātā", un pēc tam par visādiem ceļojumiem, naudu, blā ar ko nosist laiku, bet Nīčes punkts, kā es saprotu, būtu, ka tieši ir jāpaliek istabā ir jāizasiņo līdz galam, pilnībā jākonfrontē sevi, lai vai cik ļoti sev būtu apriebies, es saprotu (un zinu) , ka tas ir bīstami un no malas runātāja varbūt izklausās ciniski, bet arī tā ir pieeja vai alternatīva, tas otrais variants stagnējošā formā varbūt ir mazāka un klusāka nāve, bet tāpēc jo bīstamāka, tas rada dzīvības ilūziju, bet ilūzijas ir bīstamas; piešaujam te klāt kristietību - ir jānomirst, lai dzīvotu.
bet labi, arī šis ir pupu mizas, un angsty apziņai varbūt izskatītos kā izsmiekls, tomēr nevar paklusēt, vienkārši, es pārāk labi zinu, kā tas ir, un toreiz bija maz mierinājuma, bija kaut kā jāizdzīvo pašam. bet to 'pašam' nenovēlu nevienam, lai gan, šķiet, pēc Nīčes varianta tas būtu visvēlamākais.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on June 16th, 2013 - 03:30 pm
protams, ka taa ir vieniigaa pieeja kas atrisina jebkuru mentaalu nemieru. viss paareejais tikai taada kraushana pa virsu uz nestabiliem pamatiem. jaatrennee cilveekam discipliina un gara stipriiba un graacija par spiiti visiem gruutumiem un saapeem.
(Reply) (Parent) (Link)