es vēl domāju par Nīči, lūk, viņš raksta, ka tiem, kas ir pakrituši, paslīdējuši, un karājas pie klintsmalas, patiesībā ir jāpalīdz nokrist līdz galam, nevis nīkulīgi un puņķaini uzrāpties augšā - lai gan pirms daudziem gadiem mani šis skarbums un tiešums aizrāva, tagad domāju nedaudz citādāk, tomēr nenoliedzu, ka tā ir laba atziņa darbam ar sevi, lūk, Tu raksti "lai savā istabā nesajuktu prātā", un pēc tam par visādiem ceļojumiem, naudu, blā ar ko nosist laiku, bet Nīčes punkts, kā es saprotu, būtu, ka tieši ir jāpaliek istabā ir jāizasiņo līdz galam, pilnībā jākonfrontē sevi, lai vai cik ļoti sev būtu apriebies, es saprotu (un zinu) , ka tas ir bīstami un no malas runātāja varbūt izklausās ciniski, bet arī tā ir pieeja vai alternatīva, tas otrais variants stagnējošā formā varbūt ir mazāka un klusāka nāve, bet tāpēc jo bīstamāka, tas rada dzīvības ilūziju, bet ilūzijas ir bīstamas; piešaujam te klāt kristietību - ir jānomirst, lai dzīvotu.
bet labi, arī šis ir pupu mizas, un angsty apziņai varbūt izskatītos kā izsmiekls, tomēr nevar paklusēt, vienkārši, es pārāk labi zinu, kā tas ir, un toreiz bija maz mierinājuma, bija kaut kā jāizdzīvo pašam. bet to 'pašam' nenovēlu nevienam, lai gan, šķiet, pēc Nīčes varianta tas būtu visvēlamākais.