12 April 2013 @ 07:06 pm
prom no nepatiesiibas  
man saap, ka ir tik fiziski neizturami ilgaaku laiku buut pie pilnas apzinjas. buut pie pilnas apzinjas, domaajot. es neuzskatu ka cilveeki ir pie pilnas apzinjas darot lietas, vai pat runaajot ar citiem cilveekiem, kas nav iipashi interesanti. pie pilnas apzinjas vispilniigaak var buut tikai vienatnee, vai nu domaajot savaa nodabaa, vai nu domaajot liidzi rakstniekiem, kas domaa graamataas.
ne jau tas, ka domu saturs buutu smags un nomaacoshs. eksistence ir smaga un nomaacosha, bet taadaa pashaa meerenaa un vienaldziigaa manieree, kaa jebkas dziivee. kaut kas buushanaa pie pilnas apzinjas ir ljoti smags un nomaacoshs, bet es to nevaru noformuleet. varbuut tas arii ir tas, ka vissmagaakaas un svariigaakaas lietas nevar noformuleet. smaga un intensiiva domaashana ir kaa staigaashana pa rinjkji tuvojoties melnajam caurumam. tu zini, ka kameer esi aarpusee, tu nekad nesasniegsi centru un patiesiibu, un jo tuvaak tuvosies jo vairaak degsi, bet nokljuut centraa un patiesiibaa tu nemaz negribi, jo kaut kaads vaajpraats tevi no taa attur, varbuut tas visu izniicinaas, tu nemaz negribi zinaat.

taapeec es sev biezhi atziistu, ka es nemaz negribu zinaat patiesiibu, vai arii es driizaak noliedzu ideju, ka es vareetu uzzinaat patiesiibu, ideju, ka ir patiesiiba. tas ir viens un tas pats. un tad es nesaprotu, tad kaapeec, esot tik demonstratiivi vienaldziigai pret patiesiibu, es kaa pamests vientulis rinjkjoju taas idejai apkaart ne iisti skatoties, ne iisti saprotot ko es daru.
 
 
( Post a new comment )
[info]kirkegors on April 13th, 2013 - 12:06 am
Lakāns uzskata, ka bezapziņai ir daudz aktīvāka loma mūsu ikdienā, nekā mēs to spējam stādīties priekšā. piemēram, kad mēs 'automātiski' kādam ātri, neapstājoties stāstam par kādu sev saistošu tematu, tad mēs patiesībā to darām bezapziņā.

Heidegers par lietu apzināšanos, kas spiežas virsū - 'In anxiety beings as a whole become superfluous. In what sense does this happen? Beings are not annihilated by anxiety, so that nothing is left. How could they be, when anxiety finds itself precisely in utter impotence with regard to beings as a whole? Rather the nothing makes itself known with beings and in beings expressly as a slipping away of the whole.

Nihilation is not some fortuitous incident. Rather, as the repelling gesture toward the retreating whole of beings, it discloses these beings in their full but heretofore concealed strangeness as what is radically other - with respect to the nothing. In the clear night of the nothing of anxiety the original openness of beings as such arises: that they are beings - and not nothing. But this "and not nothing" we add in our talk is not some kind of appended clarification. Rather it makes possible in advance the revelation of beings in general. The essence of the originally nihilating nothing lies in this, that it brings Dasein for the first time before beings as such.'
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on April 13th, 2013 - 12:32 am
es piekriitu Lakaanam, es labi varu staadiities priekshaa, ka visus 90% ja ne visus 99% vai vairaak.. dienas darbiibu notiek automaataa, bezapzinjaa, un taa pilnaa apzinja par ko runaaju iespraucas tikai, kad smadzenees kaut kas intensiivi sakrustojas, vai nu organiski, vai aareeju ietekmju rezultaataa.

un tur jau taa lieta. cilveeks var piespiesties notureet apzinju, trenneejot savu uzmaniibu, lasot, domaajot. bet tas ir tik smagi. es jau saprotu, ka taa ir elektrokjiimiska slodze smadzeneem, taapat kaa slodze paareejam kjermenim treneejoties. bet es nesaprotu, kaapeec es to daru, kaapeec es nevaru palikt bezapzinjaa, es tur vienmeer esmu laimiigaaka. kaapeec manas smadzenes mani neliek mieraa.
(Reply) (Parent) (Link)