man saap, ka ir tik fiziski neizturami ilgaaku laiku buut pie pilnas apzinjas. buut pie pilnas apzinjas, domaajot. es neuzskatu ka cilveeki ir pie pilnas apzinjas darot lietas, vai pat runaajot ar citiem cilveekiem, kas nav iipashi interesanti. pie pilnas apzinjas vispilniigaak var buut tikai vienatnee, vai nu domaajot savaa nodabaa, vai nu domaajot liidzi rakstniekiem, kas domaa graamataas.
ne jau tas, ka domu saturs buutu smags un nomaacoshs. eksistence ir smaga un nomaacosha, bet taadaa pashaa meerenaa un vienaldziigaa manieree, kaa jebkas dziivee. kaut kas buushanaa pie pilnas apzinjas ir ljoti smags un nomaacoshs, bet es to nevaru noformuleet. varbuut tas arii ir tas, ka vissmagaakaas un svariigaakaas lietas nevar noformuleet. smaga un intensiiva domaashana ir kaa staigaashana pa rinjkji tuvojoties melnajam caurumam. tu zini, ka kameer esi aarpusee, tu nekad nesasniegsi centru un patiesiibu, un jo tuvaak tuvosies jo vairaak degsi, bet nokljuut centraa un patiesiibaa tu nemaz negribi, jo kaut kaads vaajpraats tevi no taa attur, varbuut tas visu izniicinaas, tu nemaz negribi zinaat.

taapeec es sev biezhi atziistu, ka es nemaz negribu zinaat patiesiibu, vai arii es driizaak noliedzu ideju, ka es vareetu uzzinaat patiesiibu, ideju, ka ir patiesiiba. tas ir viens un tas pats. un tad es nesaprotu, tad kaapeec, esot tik demonstratiivi vienaldziigai pret patiesiibu, es kaa pamests vientulis rinjkjoju taas idejai apkaart ne iisti skatoties, ne iisti saprotot ko es daru.