kāpēc? ja "dabiskais stāvoklis" cilvēkam liek pūt atšķaidītā un vēsā, distancētā mizantropijā, tad nost ar tādu dabīgo stāvokli. būt pret entuziasmu - tik mūsdienīgi, tik postmoderni.
Nu, re, man arī patīk tas entuziasms, bet tas nav iemesls, lai uzreiz bruktu kādam virsū ar vārdiem, ka tas ir "tik...un tik.." Varbūt arī man nevajadzētu vedināt uz miermīlīgu sapratni, laikam katrs nu esam kādi esam.
tieshi taapeec vajag izvairiities no ideologjiskiem teoriju entuziasmiem, jo beigaas viss vienmeer izraadaas nepareizi. emocionaala pieticiiba ir veseliigaaka.
bet kā ar dzīves entuziasmu? un ja nu kāda ideoloģija tieši veicina un saplūst ar šo dzīves entuziasmu? cilvēki ir apkārt staigājošas ideoloģijas un uzskatu blāķi. kas ir tas autentiskais! skaidrs, ka ideoloģija pilnībā indivīdu nevar aizstāt, tā kļūst par līdzekli, nelielu atomu viņa autentiskumā.