Jā, bet, piemēram, izteikums "tu mani sāpini" ir labs simbols tam, ko jelkad ir jutuši visi tie, kas tikuši sāpināti. Var redzēt vārdu 'ciešanas' vai 'vientulība' un ļoti labi zināt, kas aiz šī burtu virknējuma patiesībā stāv, protams, ja esi attiecīgo piedzīvojis uz savas ādas. Tāpēc jau reizēm ir grūti ar sapratni un komunikāciju, jo visiem gluži vienkārši nav vienāds (konkrēto sajūtu) pieredzes lauks. Bet ir gadījumi, kad cilvēki kaut kā var saprast, vismaz tuvu, tos dziļumus, kurus paši nemaz nav pieredzējuši, piemēram, vārds "nāve", mēs paši to neesam piedzīvojuši, tomēr bailes no nāves, vai vismaz drūmas, eksistenciālas asociācijas ar doto vārdu, ir visai izplatītas. Tāpēc, šķiet, ir iespējama kaut vai empātija un sapratnes veicināšana ne vienmēr obligāti paļaujoties tīri uz personīgo pieredzi un kāda fakta reālu līdzpārdzīvojumu.

jaa, cilveeki var kontakteeties liidziibaas, un nav jau nekur teikts, ka ir iespeejams ar precizitaati, un varbuut nevajag. vienkaarshi tas, ka katru reizi lietojot kaadu vaardu vai fraazi, otrs to asociees ar savaam izjuutaam. tas, ka vaardi ir tikai traucinjsh izjuutaam. tas, ka tu otram nekad nevareesi iedot jebko origjinaalu un savu. man tas shkjiet tik aarkaarteeji. valodas speeja radiit empaatiju, bet nespeeja paraadiit autentiskumu ir misteeriska un paradoksaala.

vārdi drīzāk ir nevis trauciņš sajūtām, jo trauciņš tomēr ir noslēdzams un izsmeļams, pabeigts un konkrēts, tāpēc man liekas, pa vārdi vairāk ir kā tādi dream catchers sajūtām. vai arī, piemēram, mums kaut kur gaisā ir magnētiskais vilnis, un mēs ērtības labad mērījumus un svārstības pierakstām kaut kādās diagrammās, skaitļos un punktiņos, vai zemestrīce, seismiskās svārstības - seismogrāfs pīkst un vienīgais, kas mums 'materializē' visu šo grandiozo procesu ir parasta aparāta mehāniska, ritmiska pīkstēšana.

Jēzus jau arī saka, ka līdzībās viņš runā ar tiem, kas nav iesvētīti pilnajās mistērijās, bet mācekļiem cenšas izskaidrot vairāk, jo bare fact of truth viņi gluži vienkārši nesapratīs un nespēs uzreiz pieņemt, un anyway ir nocietinājušies pret to, līdzīgi citur viņš saka, ka kā jūs ticēsiet un sapratīsiet pilnu patiesību, ja jau atsakieties ticēt un saprast niecīgu līdzību.

un jā, pat lasot kaut vai Kafku, it makes more sense, ja esi jutis vai domājis līdzīgā manierē, darba baudījums un pārdzīvojums rodas saspēlē un kopīgajā starp abu - autora un lasītāja pieredzēto, bet nevar teikt, ka iztrūkst autentiskais, gan jau, ka lasītājam pie pārdzīvojuma pievienojas kaut kādi fakti (piemēram, tādas mūsdienu lietas, iespaidi) , kādi autoram nebija pieejami toreiz.