paaraak reti ir tie briizhi, kad var paarraut apzinjas lineaaro lejupsliidi.
dazhreiz var paarraut apzinjas lineaaro lejupsliidi, un tu beidzot atkal nokljuusti pie sevis. tu speeji atceries visu, kas patieshaam esi un gribi buut un kas ir svariigs un kas ir aizraujoshs un magjisks un kas, es nezinu, varbuut, kaa dzejnieki saka, speelee dveeseles stiigas.
taadas atmoshanaas dazhreiz. bet kaadaa staavoklii tad es sasodiits esmu lielaako laika dalju? taads apmaans un beedas un nepaatiiga paarnjemtiiba ar zaagju skaidaam.

bet varbuut es vienkaarshi esmu visur citur nevis pie sevis klaat. es nemaaku buut aarpus laika, un es emocionaali nomirtu, ja man nebuutu saldaas sentimentaalaas pagaatnes sajuutas un aizraujoshaas melanholiskaas naakotnes. bet beigaas izraadaas atkal nekaa sheit pie manis manii nav.