Man bija ljoti diivaina diena/nakts. Vakar, beidzot mainju darbaa, uzradaas tas viirietis ar kuru man ir interesanti runaat un atnesa man sweet potato chips. Bet tas ir stulbi, jo man pret vinju nav romantisku intereshu, un visas taas briinishkjiigaas lietas ko vinjsh dara ir tik caurspiidiigas. Lai arii esmu kaut kad atpaklaj vinjam teikusi ka ain't nothing never, man shkjiet vinjsh man uzgluun kaa vilks, pacietiigs vilks.

Es gribeetu paartraukt visu pasaules darbiibu uz kaadu minuuti un skalji kliegt no debesjuma visiem viirieshiem, ka ja meitene shkjiet izvairiiga un nepiekriit katram uzaicinaajumam, un nevelta visu savu briivo/nebriivo laiku lai satiktos, tad vinja nav un nekad nebuus ieintereseeta. Jo ienintereseetiiba nav kaut kas kas laika gaitaa uzrodas, vinja ir INSTANTLY, un vinja var izzust, bet nekad uzrasties. Lai kaa viirietis censtos ar saviem briinishkjiigajiem pieraadiijumiem un ruupiibaam, impossivel ok.

Tad es aizgaaju maajaas, uztaisiiju tostermaizes ar avokado, lielu kruuzi kafijas un zemenju riisu pudinju, noseedos pie datora zem daudz segaam, paeedu, un taa sanaaca miegs, ka vienkaarshi atluuzu spilvenos ap seshiem. Un sapnjoju visaadus sapnjus pilnus ar bummer. Vienaa man pazuda acu gaisma, otraa biju maza Grietinja gjimenee ar Ansiiti un mammu, un mees plaanojaam kaa kopiigi izdariit pashnaaviibu, lai nebuutu jaapiedziivo dziives gruutiibas. Treshajaa maldiijos pa nebeidzamaam kalnu lejaam lai uzmekleetu piemeerotas tenisa bumbinjas.
Pamodos ap devinjiem tumsaa, viss labi, nevareeju vairs aizmigt, uzgrauzu kaapostu, tumsaa, aizgaaju atkal guleet.
Pamodos tagad. Tagad es zinu ka shaadas ilgaas guleeshanas ir tik pat labi kaa briivdienas, jo taa var noshkjirt pagaatni no naakotnes, nedeelju no nedeeljas. Tas ir labi, jo everythings a BLUR these days. Es vispaar nezinu kaa laiks.
Tagad es klausos Bobu Maarliju, lai man nepiezogas atpraatotaaji.