bet kaa lai dziivo, ja neviens tevi nesaprot

pārņemot saprašanas iniciatīvu.

nevis pieprasot, lai pasaule saprastu mani, bet pašam vēloties saprast pasauli un citus, pirmajam sperot soli saprastvēlmē. un tāds gars var aizraut un ieintriģēt citus, pasauli saprot tie, kam viņa patīk, un es domāju, ka arī otrādi - pasaule patīk tiem, kas to grib saprast un tad pasaule nepaliek atbildi parādā

es saprotu pasauli un man vinja patiik, bet pasaule mani paarprot, man vienmeer kaa muljkjei gribas ticeet, ka pasaule man dos to ko vinja uzskata par man piemeerotu, bet vienmeer sanjemu kaut ko preteeju, labu, bet preteeju un taapeec man gribas beigt njemt pasaules dotaas iespeejas, jo viss vienmeer ir greizi. ai pohuj.

un tu esi pilnīgi absolūti droša, ka "tev līdzīgs cilvēks" kā Cits ( nevis tava identiskā kopija) , kā otrs, tevi tiešām saprastu (nepārprastu) ?

nee es nejuutos par to drosha, un es arii nepieprasu nekaadus cilveekus, man jau vairs nav pat svariigi, es tikai negribu visu laiku justies kaa akla vista kas ieskrien visaados jaukos cilveekos, no kuriem man pat nav jeegas pieprasiit lai vinji mani saprot. nav jau arii tur nekaa dizha manii ko saprast.
es vienkaarshi te dumji gauzhos, jo man ir nogurums un naak raudiens.

tas ir kā - tie, kurus atzīsti par jaukiem esam, tevi tiešām uzskata par "dīvainu" , vai arī nepiekrīt tavam viedoklim, vai arī tu uz viņiem tikai pojicē tādu viedokli par sevi ? kāda ir tā sapratne, ko no viņiem vēlies

lai vai kā - labavēlējumi; [komentāri, jo savā ziņā tāda kā empātija, kas balstās uz daļēju atsevišķu, šobrīd neaktualizētu personības šķautņu identificēšanos ar literāro tēlu]

ir driizaak taa, ka biezhi satieku lieliskus cilveekus, kas izraadaas peec manaam domaam tik ljoti galeeji coherent, wholesome un adekvaati, un tad es juutos kaa taada shviika vai kjeburs un nesaprotu, kaapeec vispaar man vinji tika iedoti un kas man ar vinjiem jaadara, jo skaidri redzams ka neesam uz viena viljnja, bet es nezinu uz kaada viljnja es esmu, jo dazhreiz man shkjiet, ka es visu saprotu paaraak dzilji un vispuseeji, bet tajaa pashaa visas manas teorijas kaut kur plivinaas gaisaa, un realitaatee es noreduceejos uz kjeburu, un nespeeju uztvert lietas nopietni, un man ir pamatotas aizdomas ka tie jaukie cilveeki taa arii par mani domaa, ka realitaatee esmu bezveertiiga, un taapeec es no vinjiem neko nevaru pieprasiit, un man ir skumji, jo es nezinu ar kaadiem cilveekiem tad man vispaar ir lemts draudzeeties!

vai tad tie jaukie cilvēki negrib draudzēties un nav tam atvērti ? priekš kam tādas pirms-kalkulācijas ? nemitīgi aprēķinošas bailes no procesu uzsākšanas, kas varētu izvērsties in vain ?

nee, dazhreiz vinji grib, bet man ir beidzis patikt sevi kompromiseet, un nav ko vinjiem piedaavaat.

vai tā nav kaut kādu kapitālistisko metaforu iepīšana savstarpējās attiecībās ? no sērijas "es tev došu to un to, tu man dosi to un šito, tas atmaksājas, tātad mēs tagad būsim baigie draudziņi un mūsu uzņēmums nesīs peļņu un nebūs zaudējumu"

kas parasti ir "jāpiedāvā" citiem jaukiem cilvēkiem ?

man parasti cilveekiem, kas man patiik gribas piedaavaat visaadas lietas, paarsvaraa emocionaalas un manaa kapacitaatee intelektuaalas, un ja man tie cilveeki pietiekami patiik, tad es parasti, visaadi sevi lauzhu un meegjinu vinju domu gaajienam izmisiigi pielaagoties, lai vinji justos eerti. bet tagad es biezhi atklaaju, ka man deelj taa ir taadas apaatiskas skumjas un neskaidriiba, vai es esmu taadas patiibas kaadas saskarsmee ar dazhaadiem cilveeki, vai arii ir kaut kaada mana autentiskaa patiiba ko es visu laiku shaadi kompromiseeju.

cilveekiem ir jaapiedaavaa viss kas ir, bet vinjiem parasti vajag kaut ko citu.

nubet tā jau arī ir viena no lielākajām cilvēku slimībām, kas rada diskomfortu - nevēlēšanās būt tam, kas tu esi.

vai tiešām ir tā, ka viņi jūtas neērti, ja jūsu domu gājieni piepeši nesakrīt ? nevar apvainot, var tikai apvainoties.
vai tu gribi nemitīga komforta, bezberzes, bezdialektikas, bezsāpju un neiztraucējama komunikācijas ērtuma (laivaikotasnozīmētu) attiecības un sabiedrību ?

bet es tikai zinu, kas es neesmu, kaa lai es zinu, kas es esmu.
es nedomaaju, ka kaads juutas neerti, driizaak, taa it kaa vinji teereetu savu daargo laiku.
jaa, es gribu bezkonfliktu sabiedriibu, man ljoti nepatiik konflikti, visiem buutu jaadraudzeejas, visiem cilveekiem buutu jaacenshas vienam ar otru saprasties, vienam otru pienjemt un runaat tikai labas lietas. tur nav varbuut kaut kaadas kosmoskaas fraktaalju izaugsmes, bet man pohuj, man ir apnikusi neiejuutiiba.

bet ja nezini, kas esi, kāpēc tik šķietami droši runā par sevis kompromisēšanu un tās apnikšanu attiecībā pret jaukiem cilvēkiem, jo kompromisēšana vai nevēlēšanās kompromisēties iekļauj vismaz kaut kādus basic notions par to, kas tu esi.
es nerakstīju, ka jākonfliktē, es domāju, ka pilnīgi gludi stūri apstādinātu jebkādu dialektiku un dialogu, bet tad drīzāk jājautā - vai tad tev šķiet, ka tuvo cilvēku klātbūtnē - to, kuru klātbūtnē visu laiku gribās kompromisēties - jūties kā potenciāla konfliktbumba ? un diez vai kāds no tiem jaukajiem ļaudīm ir neiejūtīgs.

pie basic notions var pieskaitiit arii apjausmu, kas neesi, bet tie obligaati neiever skaidru apzinju par to, kas ESI.
droshi runaaju taapeec, ka, esot kopaa ar cilveekiem, tu lielaakaa vai mazaakaa pakaapee apjaut vai tu sev pats patiic, kaads esi vinju klaatbuutnee. un dazhreiz, lai cik man patiktu tas cilveeks, es nepatiiku sev vinju klaatbuutnee and its a deal braker ok.
es domaaju ka tas ir saruuseejis stereotips, ka tikai cauk konfliktu var panaakt attiistiibu. es domaaju ka dialogs var buut arii galeeji empaatisks un civilizeets.
jaa es juutos ljoti konflikteeta, ja man kaads cilveeks ruup, bet vinjsh uzvedas neprognozeejami.
bet, protams, briiviiba, lai jau cilveeki uzvedaas kaa grib, es ar saviem konfliktiem sadziivoshu.

paldies arii par empaatiju