bet es tikai zinu, kas es neesmu, kaa lai es zinu, kas es esmu.
es nedomaaju, ka kaads juutas neerti, driizaak, taa it kaa vinji teereetu savu daargo laiku.
jaa, es gribu bezkonfliktu sabiedriibu, man ljoti nepatiik konflikti, visiem buutu jaadraudzeejas, visiem cilveekiem buutu jaacenshas vienam ar otru saprasties, vienam otru pienjemt un runaat tikai labas lietas. tur nav varbuut kaut kaadas kosmoskaas fraktaalju izaugsmes, bet man pohuj, man ir apnikusi neiejuutiiba.

bet ja nezini, kas esi, kāpēc tik šķietami droši runā par sevis kompromisēšanu un tās apnikšanu attiecībā pret jaukiem cilvēkiem, jo kompromisēšana vai nevēlēšanās kompromisēties iekļauj vismaz kaut kādus basic notions par to, kas tu esi.
es nerakstīju, ka jākonfliktē, es domāju, ka pilnīgi gludi stūri apstādinātu jebkādu dialektiku un dialogu, bet tad drīzāk jājautā - vai tad tev šķiet, ka tuvo cilvēku klātbūtnē - to, kuru klātbūtnē visu laiku gribās kompromisēties - jūties kā potenciāla konfliktbumba ? un diez vai kāds no tiem jaukajiem ļaudīm ir neiejūtīgs.

pie basic notions var pieskaitiit arii apjausmu, kas neesi, bet tie obligaati neiever skaidru apzinju par to, kas ESI.
droshi runaaju taapeec, ka, esot kopaa ar cilveekiem, tu lielaakaa vai mazaakaa pakaapee apjaut vai tu sev pats patiic, kaads esi vinju klaatbuutnee. un dazhreiz, lai cik man patiktu tas cilveeks, es nepatiiku sev vinju klaatbuutnee and its a deal braker ok.
es domaaju ka tas ir saruuseejis stereotips, ka tikai cauk konfliktu var panaakt attiistiibu. es domaaju ka dialogs var buut arii galeeji empaatisks un civilizeets.
jaa es juutos ljoti konflikteeta, ja man kaads cilveeks ruup, bet vinjsh uzvedas neprognozeejami.
bet, protams, briiviiba, lai jau cilveeki uzvedaas kaa grib, es ar saviem konfliktiem sadziivoshu.