tie briizhi, kad kaut ko redzot, dzirdot, sajuutot shkjiet, ka tas ir skaistaakais, kas ir pasaulee. un ja to vareetu apvienot sev apkaart, taa tad buutu paradiize.
tāda saskaitīšana būtu kvantificēšana, to brīžu atklāsmīgais, klātesošais skaistums tiktu objektificēts, abstrahēts, distancēts no pirmavota matemātisku darbību, sarindošanas, kopā sagrūšanas, sabāzšanas vārdā (zoodārzi, piemēram, nav diez ko paradīziski), un rezultāts būtu tikai lielāks skaitlis, bet kvalitatīvajā dimensijā pieplusošana nedarbojas, nav vēlama un ieteicama.
kaut gan tie nepieder, man liekas, ka ar gribu tiem var ļaut nenoslīkt pagātnē, šķiet, pat aizmiršana ir gribas akts - un var gribēt (mēģināt) neaizmirst, bet tas ne obligāti uzreiz nozīmē piesavināšanos.