22 February 2014 @ 06:22 pm
sometimes i can see for miles, through water and fire  
Domas ir jaaizdomaa liidz galam. Kaa taa var nebuut? Es vienmeer domaaju, ja ir slikti ap dveeseli, tad risinaajumam jaabuut konstruktiivaas domaas. Nu taa, ka tu atrodi preciizus vaardus un to kombinaacijas, kas visu smagumu iznestu no sirds un vinjsh aizlidotu projaam kaa resna melna musha, uz elli.
Cilveeki biezhi meegjina nepabeigtas domas un emocijas noveerst darot lietas. Bet es nekad nevaru padariit lietas, pirms es neesmu shiis domas atsvabinaajusi. Jo tad sanaak, ka es daru lietas, bet man ir acis pilnas ar melnaam mushaam, vai pie sirds piesuukushaas resnas melnas deeles, vai veederaa kaarpaas nikns zirneklis, ausiis lien glumji gliemji. Man nepabeigtas domas un emocijas shkjiet kaa slimiiba, nevar turpinaat, tas ir aarkaarteeji un nepatiikami, vajag umaniigi apseesties, vai atgulties un kaartiigi apskatiit, iztiiriit, apsmeereet ar kaut ko nomierinoshu, iedzert zaales, izguleet drebuli un karsoni.

Bet cik vientuliiga un skumja dziive ir esot slimam ar muuzhiigi nepabeigtaam domaam un neizsakamaam emocijaam. Es neesmu labaaka par religjiskajiem fundamentaalistiem, jo es laikam nekam neuzticos tik sveeti, jeb es nekam neesmu piekjeerusies tik akli un spiitiigi kaa vaardiem. Pasaulee notiek visaadas lietas neatkariigi no neviena, cilveeki bezmeerkjiigi bumbuleejas un griezhas un vijaas un lido un grimst, un jebkuru reizi to veerojot man dveeselee iepludo neizsakaamas emocijas un haotiskas domas. Tas ir taa it kaa pasaule ar miljons pildsalvaam manii raksititu haotiskus vaardus, kas man ir jaasakaarto un jaasakonstruee taa lai ir jeega, lai ir buutiiba un noziime, citaadaak es nevaru eksisteet. Pagaidaam es neticu nekam citam, kaa vaardiem. Interesanti kaa ir uzticeeties kaut kam, kas nav vaardi, tas droshvien ir bailiigi un skaisti.
 
 
22 February 2014 @ 07:31 pm
 

Man shii bilde ljoti atgaadina gailjezera beernu slimniicas gaitenjus. Es tur beerniibaa ljoti biezhi biju dazhaadu iemeslu deelj. Man tagad patiik atcereeties labaas lietas par to slimniicu. Tur bija smiekliigs papagailis, un tur bija gaitenji izklaati ar vismiikstaako linoleju. Viena no manaam miiljaakajaam beerniibas atminjaam ir linolejs. Gan muusu imantas dziivoklii gan slimnicaa bija vismiikstaakaas linoleja griidas, pa kuraam staigaajot chiibas taisiija miikstu, maigu nomierinoshu skanju.
Veel tajos gaitenjos bija lieli logi, un ljoti daudz istabas augu. Pa lielajiem logiem spiideeja gan riita, gan dienas, gan vakara saule. Tas gaitenis, kas bija tieshi pirms manas nodaljas bija neaudz sliips. Es atceros kaa es pa vinju gaaju lejaa vienmeer ar kamoliiti kaklaa, un augshaa prieciiga par briiviibu. Un otraa gaitenja galaa bija kafejniica, tur vienmeer maigi un zoliidi smarzhoja peec maigas kafijas un kuucinjaam. Man patika vienkaarshi staigaat pa tiem gaitenjiem vienai var ar kaadiem citiem beerniem, jo nebija nekas cits ko dariit. Vienreiz pa gaiteni pretii naaca divi medbraaliishi, kas stingri bija satveerushi meiteni ar rizhiem matiem, kas ljoti raudaaja un kaut ko vaimanaaja, vinju veda uz durviim, kas veda uz psihiatrisko nodalju.
Man atminjaa ir iespiedushies tikai kaadi divi triis citi beerni. Vienreiz, kad man bija 9 gadi un es biju slimniicaa pa vasaru, tur bija vien meitene kurai bija 16, man shkjiet vinja bija no beernunama, un mees kopaa uz mana pleijera klausiijaamies spice girls pirmo albuumu, un tur bija taads dzheks nauris, uz kuru man bija crush, bet vinjam laikam patika taa 16-gadiigaa meitene.