Domas ir jaaizdomaa liidz galam. Kaa taa var nebuut? Es vienmeer domaaju, ja ir slikti ap dveeseli, tad risinaajumam jaabuut konstruktiivaas domaas. Nu taa, ka tu atrodi preciizus vaardus un to kombinaacijas, kas visu smagumu iznestu no sirds un vinjsh aizlidotu projaam kaa resna melna musha, uz elli.
Cilveeki biezhi meegjina nepabeigtas domas un emocijas noveerst darot lietas. Bet es nekad nevaru padariit lietas, pirms es neesmu shiis domas atsvabinaajusi. Jo tad sanaak, ka es daru lietas, bet man ir acis pilnas ar melnaam mushaam, vai pie sirds piesuukushaas resnas melnas deeles, vai veederaa kaarpaas nikns zirneklis, ausiis lien glumji gliemji. Man nepabeigtas domas un emocijas shkjiet kaa slimiiba, nevar turpinaat, tas ir aarkaarteeji un nepatiikami, vajag umaniigi apseesties, vai atgulties un kaartiigi apskatiit, iztiiriit, apsmeereet ar kaut ko nomierinoshu, iedzert zaales, izguleet drebuli un karsoni.

Bet cik vientuliiga un skumja dziive ir esot slimam ar muuzhiigi nepabeigtaam domaam un neizsakamaam emocijaam. Es neesmu labaaka par religjiskajiem fundamentaalistiem, jo es laikam nekam neuzticos tik sveeti, jeb es nekam neesmu piekjeerusies tik akli un spiitiigi kaa vaardiem. Pasaulee notiek visaadas lietas neatkariigi no neviena, cilveeki bezmeerkjiigi bumbuleejas un griezhas un vijaas un lido un grimst, un jebkuru reizi to veerojot man dveeselee iepludo neizsakaamas emocijas un haotiskas domas. Tas ir taa it kaa pasaule ar miljons pildsalvaam manii raksititu haotiskus vaardus, kas man ir jaasakaarto un jaasakonstruee taa lai ir jeega, lai ir buutiiba un noziime, citaadaak es nevaru eksisteet. Pagaidaam es neticu nekam citam, kaa vaardiem. Interesanti kaa ir uzticeeties kaut kam, kas nav vaardi, tas droshvien ir bailiigi un skaisti.