Izklausaas stulbi runaat, ja tas nav par ko konkreetu. Bet viss, kas ir konkreets man izskataas peec mazas vienmuljas beerzu birzes un strautinja glezninjas, kur visi redz intensiivas personiskas nianses bet man riebj, kas piemiiliiga tiks pashu pamesta un peec 100 gadiem izstadiita muzejaa, kur visi vinju ar savu zheeliigo sentimentizeeshanu padariis vientiesiigu.
Man visas taas lietas lietas shkjiet, kaa, kad filmaas raada, kaa no kosmosa kamera tuvojas vientuljam benziintankam Amerikas tuksnesii, kur skan bailiigi vienmulja kantrii dziesma un resns onkulis aiz letes lasa aviizi un kriukshkjina pistaacijas, kameer pa tuksnesi ripinaas taas kruumu bumbinjas.
Man shitais viss ir pa shauru, un paarnjem auksta panika par taam mazajaam lietaam domaajot. Es juutu, ka es te atkaartojos, bet mieriigaakaa emocija uz ko es esmu speejiiga ir spiitiiga bravuura. Tas ir aptuveni taa, kaa speciaali novaartiities vagaa raveejot ar domu, ja jau man shis ir jaadara tad uzvilkshu divas dublju sviitras uz vaiga un metiishos iekshaa.
Tas par visaam siikajaam ikdienas detaljaam, kuraas cilveeki sevi tik sveetlaimiigi pazaudee, bet kas man nekad nesanaak.

Uz citas nots, nevaru vien sagaidiit, kad atgrieziishos dziivee, un vinja mani aizraus visaados vienmuljos un pashas negribeetos neceljos, un iztrenkaas visas manas daargaas iisteniibas domas, ko esmu te saveerpusi pa sveeto dabas un vienpatiibas laiku.

man labaak gribas shrubeet griidas fliizes no mellenju traipiem un taisiit bataashu sauteejumu, nekaa atbildeet uz veestuleem visiem anglijas cilveekiem ar ko es tur shkjidri socializeejos. man gribas nomest kaartis, padoties, pateikt whatever man, ievilkt cigaara duumu, izlaist partiju. man gribas, lai man iedala jaunus draugus un jaunus apstaakljus, negribas visu sho veco bljurbu mulljaat. labaak tad es draudzeejos ar rolandu no laukiem, kuram nav zobu un kursh nekad nemazgaajas un katru sestdienu iet uz zaljumballi.
es esmu taads cilveeks, kuram laikam nekas nav sveets, un kaa no aciim aaraa taa arii no praata un sirds, galeeji neuzticiiga pati savaam patikshanaam un izveeleem. man laikam vajag akupunktuuru, un veel man vajag taadu iistu senseju, kursh man iemaaciitu discipliinu un raamumu.
vienmeer meegjinu izskaitljot kaadaa gada faazee tagadinjaas ieeju. pavasara druumaa dramatika pagaajusi, vasaras izkliedeetiiba un histeerija ar, vidusvasaras nolemtiiba un bezceriiba arii druscinj apslaapusi. tagad man laikam buus niigrais augusta yolo
un visnejaukaak, ka es pati sev shaadu pilniigu integrity truukumu piedodu, un piemetu pa pagaliitei shur un tur.
man dazhreiz shkjiet, ka viss mans nemiers rodas no taa, ka apkaart ir paaraak daudz priekshmetu un faktuuru.