pie sevis noveeroju ka taada paarspiileeta problemaatika, restlessness buut true cilveekam ir iisteniibaa slinkums un psihologjiska nekaartiiba, un vieniigi praktizeejot dziivoshanu taa problemaatika mazinaas
es nebiju bham, es biju lemingtonā spā. bija tā, ka es nokavēju manu autobusu no koventrijas uz bristoli, tāpēc mēs ar edgaru uzcepām plānu, ka man ir jābrauc uz bham ar vilcienu, jāmēģina atrast autobusa stacija no vilciena stacijas, un tad jāpaspēj uz pēdejo autobusu uz bristoli, bet man nebija kredīta un mans telefons lādejās ārā tāpēc es biju nāves bailēs, ka nokļuvusi tajā vilcienu stacijā es apmaldīšos un mani nogalinās birmingemas youths.. tu necēli, tāpēc es pazvanīju no edgara telefona anetei un viņa man pastāstīja kā nokļūt tajā bus station, bet beigu beigās es tik un tā negāju tur, kur viņa stāstīja, tāpēc ka tur neizskatījās tā kā viņa teica, ka tur izskatās. es beigās sekoju savai intuīcijai un nokļuvu tajā autobusu stacijā, lai arī bija tumšs un es neko nesapratu.
poor baby, piedod, es nekad necelju nezinaamus numurus, jo man bail ka tie buus kaut kaadi dusmiigi bosi vai valdiiba kas will bring me down. es varu to numuru saglabaat kaa edgara prieksh naakotnes, lai zinu kad celt? piedod.