man gribeetos domaat, ka man taa faaze, kad dramatisms shkjiet pievilciigs un to be indulged in as a drug or lifestyle, ir pagaajusi. pati jau vienmeer esmu uzsveerusi, ka jebkura inde un pretenciozaas muljkjiibas ko rakstu ir tiiri evoluucijas, atminju un spiitiibas noluukos. man, piemeeram shkjiet, ka jebkursh garstaavoklis vai doma ir patiess kaut uz sekundi un ir likumsakariigi ka tas izbeidzas un peecaak shkjiet dumjsh, viss ko te rakstu ir stream of consciousness nevis ultimate truth.
tev nevajag mani jude the obscure njemt pie sirds, viss ir paaraak bezsvariigi un neiespeejami. bet pateicos par veeleejumiem, tieshaam nesaprotu kaapeec veel vispaar tik neatsauciigam cilveekam kaa man veers uzmaniibu.

tu mani nomierināji, paldies. bet kāpēc neatsaucīgam? tu esi pietiekami atsaucīga, un tu katrā ziņā esi pieklājīga, ka vispār mūsu dienās ir viskrutāk, tā kā beidz brīnīties. tu esi pelnījusi gan uzmanību, gan vēlējumus, gan ko tur vēl ne - kā jau jebkurš dzīvs un kaut ko jūtošs cilvēks.

paldies tev, negribu kljuut sentimentaala, bet tu man arii patiki un vienmeer paliksi sort of misteerija un ceru ka tev tagad dziivee iet prieciigi un laimiigu jauno gadu tev.