hah, man neliekas, ka vienaldzība būtu kaut kāda svētlaime vai dabisks cilvēka stāvoklis - visas tās reliģijas, kuras par mērķi cilvēkam uzstāda atbrīvošanos no jūtām etc kā liekām, atzīmē, ka tas ir baigais darbs - un tā arī ir. cilvēks no dabas nav vienaldzīgs, ja būtu, mēs sen jau būtu izmiruši. tāpēc arī vienaldzība un depresija ir kā apburtais loks. tai pat laikā, protams, visu cieņu, ja ir spēja uzturēt īstenu vienaldzību, laikam.
un vēl - es, starp citu, par visiem pieaugušajiem, ko pazīstu, varu teikt, ka viņiem nu noteikti nav vienalga. tā ka Tu esi vai nu īpaša (then again, īpaša Tu esi anyways, kaut vai sava unikālā dns dēļ, heheh), vai vēl/vairs neesi pieaugušais ^^ vai arī es pārāk maz pazīstu pieaugušus cilvēkus, arī iespējams.

es ar vienaldziibu vairaak domaaju 'so what' un 'acceptance' sajuutu, kad viss kas jauniibaa shkjita kaa zaali sapiipeejushamies, tagad shkjiet kaa vienkaarshi kaarteejaa lieta, kas ir viena no miljons un nebuutiska.
pieshkjirt vienam vaardam vai teikumam absoluutu noziimi ir kaa uzskatiit ka visas pasaules pukje ir tulpe kameer ir tik daudz un dazhaadas, valoda ir graabstiishanaas pa tumsu. un es nedomaaju 'vienalga' kaa 'pohuj'