Baigi kaitina tie cibas klauni, kas, kā tādi pseido-kristīgie ētikas bezpajumtnieki, cenšas glābt pasauli no garlaicības, bet gala rezultātā tikai atgādina par apustuļa Pāvila bēdīgo atklāsmi: "Es daru to, ko negribu, un nedaru to, ko gribu." Vienlaikus viņi it kā uzklausa Jēzus sprediķi Kalnā, bet tomēr dzen jokus kā slīcējs, kas vēl cer izvilkt sev seklu glābšanas riņķi no dekonstrukcijas virpuļa.

Bet, lai arī viņu "ieraksti" ir kā neveikli Ziemassvētku sprediķi, kuros mīlestības vietā dzirkstī tikai ironijas dzirksteles, es saprotu: tieši tur — šajā groteskajā tukšumā — slēpjas viņu ticība, kā teiktu Žaks Deridā: "Reliģija bez reliģijas." Jo vai tad arī es savās Stokholmas kojās un Itālijas studenta istabā nebiju kā herētisks franciskānis, kas rakstīja depresīvus traktātus, mēģinot atrast Dieva klātbūtni ironijas čukstos?

Tāpēc ļausim viņiem to egocentrisko euharistiju. Katram savs Svētais Grāls: vienam — TikTok video, otram — "smieklīgi garlaicīgie" cibas ieraksti, bet varbūt tas viss ir tikai stūrī sabāzts mūsdienu via crucis... Ko tur liegties — pat pie viszemākā humora var dzirdēt pravieša balss atbalsi: "Smieties un dzīvot: tā ir mana pestīšana."