m.k.

        

[taureņi vispār nav gudri, mazie poēti.]

Ca-Blox ir tāda vieta, kur kūko dzeguzes, suņi no rītiem skrejas un garāžas smaržo īpatnēji. Vēl tur ir spāres un putni, meitenes un puiši, asfaltēti laukumi un upe, vāveres un ūpji parkā, daži neskarti dabas pleķīši, blokmājas, privātmājas, nodzēries ģeologs, nonarkojusies māmiņa, bebri, veikali, stacija, mīti.

Sapnī mēs ejam pa ielu, es pļaukāju čalīti, jo tas ir sarījies ripas un ir pilnīgā eiforijā. Mēs nākam no JRT uz kādu kafē, šķērsojam peļķainas ietves. Rugainais vaigs un acis, kurās es no laika gala cenšos vardarbīgi ieurbties

Tak reiz es sēdēju brālēna komunalkas istabā no rīta viena pati uz krēsla pie sienas, nostatīta pretī logam, jogas pozā a la m.k., rokā man bija smēķis, pelnus nebirdināju, bet krāju, jo skatījos uz palodzes pusi, kur, lepni izslējies, atradās puķainais pelnu trauks, kas patiesībā bija cukurtrauks bez vāciņa ar oranžu uzlīmi, klātu melniem trekniem burtiem NOCENOTS!, ko mēs ar Gatiņu sensen atpakaļ dabūjām Jelgavas Maximas brāķu ratos, patiesībā aiz loga bija arī Gatiņa skolas pagalms, bet grīda šajā istabā bija koka un gaiši pelēcīgi zili krāsota kā toreiz pie Mārīša Rūjienas ielā, kad Ārčijs man uzmācās, bet pie reizes pamanījās ar savu dzelžaino dūri nodarīt pāri Līgas skaistajām, baltajām, cakotajām zeķubiksēm, man ārkārtīgi patīk tādas grīdas, man bija svītrainais jūrniek krekls, kādi man arī ārkārtīgi, ja atklāti, patīk, bija ziema, un es, tikko uztraususies no Padomijas raskladuškas blakusistabiņā, sveikdama rīta paģiras un būdama ar pārliecību, ka neviens, vairs it neviens šai dienā mani šeit nesatiks, sēdēju un rakstīju ziņu: "Pasaki man kaut ko, lūdzu! Tas ir važna, jo mums iet tā složna .."

m.k.: Ja man tagad būtu acis ciet, es domātu, ka jūs visi esat pazuduši.
Līga: Esam jau arī.
.
Mārītis: Nav svarīgi, ko tu ēd. Tas ir prāts.
L: Galvenais ir ticēt! Ja tu ticēsi, ka organisms attīrās, ēdot olivas, tad tas arī attīrīsies.
.
Ā: Vienam svarīgs plazmas tv, vienam ugunskurs, bet, bļe, visiem viena sūtība.
L: Bet katram savs prāts, ar kuru var izdomāt, ka, piemēram, negrib bērnus. Bet sūtība ir tos radīt.
.
Mārītis: Ir tāds ticējums - ja sēdies laivā, neiedzēris šņabi, būs negaiss.

Ā: Ja kf lido, būs varavīksne.

L: Ja kas lido?

Ā: Ja kķs lido.

m.k.: Ja KAS lido?!

Ā: Ja kaķis lido.

Krista:

Tas viss noveda līdz tam, ka "attopos vienā agrā rītā Andrejsalā sēžam un raudam, un tā, ka vienkārši nezinu, ko darīt. Un tad es saprotu: ū jā - bad trips."

"Nezinu, kā viņiem tas izdodas. Vienkārši dabiski, naturāli kultivēt to, ko sauc par bad tripu. Visas savas dzīves garumā."

Ir apnicis tas, ka viss vienkārši IR, un ka to nevar vienkārši izbeigt, ielecot Daugavā. Viss tik un tā turpināšoties. Krīt uz nerviem tas,ka viss, kas bijis un būs, jau ir smadzenēs, tajā daļā, ko neviens nav apzinājis. Tāpēc viņa vienkārši beidzot grib visu izbeigt. Sasniegt Nirvānu. Bet vēlāk viņa atcerējās, ka tomēr ir atradusi mērķi savā dzīvē - aizbraukt uz Himalajiem, atrast Samadhi alas, kurās sastinguši meditē iepriekšējo civilizāciju un rasu pārstāvji, un viņus vienkārši uzmodināt. Jo: "Uzrakstīt grāmatu, uztaisīt filmu -pohuy- to filmu taču ir daudz, grāmatu arī. Bet pamodināt guļošus atlantus, tas taču ir lielāks action, tas taču ir sakarīgāk." Labi, var jau paņemt līdzi arī videokameru, to visu nofilmēt, tad uzrakstīt grāmatu, uz kuras pamata režisēt filmu. Bet vispār - pohuy - no tā nebūtu nekāda jēga. Priekš kam?

Tomēr

"Ja izrādīsies, ka tā nav patiesība, nu, tad es uzrakstīšu grāmatu par to, izdomāšu kādus cilvēciņus, kas tur sēž.."

"Vēl es esmu atsākusi klausīties Pink Floyd. Time ir par mums."

man patīk tie cilvēki, kam pofigkā iziet uz ielas. man patīk tie čaļi, kas iet uz mego pāri ielai pēc cigaretēm halātā, pidžammā un čībiņās. man patīk vest ārā kaimiņa suni nakts vidū ar lielu, apaļu tējas krūzīti rokās. vo tā.

pohuj
phuj

[..] teltī Bolderājas džungļu jūrmālā kādas istabas vidū, blakus mums bija muzicējošu japāņu radošā nometne. Aiznākošajā naktī nokļuvām Dienvidāfrikā čigānu mājā, un par mūziku rūpējās dienvidāfrikāņu radošie gari un leģendas

"Viena no galvenajām atšķirībām starp seno cilvēku un mūsu laikabiedru ir tā, ka pēdējais nespēj dzīvot dabisku dzīvi, nespēj savu seksuālo dzīvi un ēšanas aktu uztvert kā svētu rituālu. Mūsdienu cilvēkam tie ir tikai fizioloģiski akti, turpretim sencilvēkiem tie bija sakramenti, ceremonijas, caur kurām viņi savienojās ar pašu Dzīvības spēku. [..]. Ēdot un mīlējoties primitīvais cilvēks sevi iecēla citā plaknē, kurā nenotika vienkārša ēšana vai mīlēšanās."

Viss, kas bijis, pazūd, izčab, izplēn, izzūd, nozūd, aiziet,
Nē, vienkārši aizmirstas.

Lielie piedzīvojumu virpuļi un karuseļi vienmēr paliek pagātnē un virpinās tur.

Ālēšanās (ir kā pārēšanās): mirklis, šeit un tagad, mirklis, šeit un tagad.

Kāpēc citi mirkļi tiek vērtēti augstāk, citi kā sodības?

Tāpēc, ka no karuseļiem paliek reiboņi, kas nāk līdzi uz mājām un pievemj bērnistabu.

Un saldais miegs un miers netiek pilnībā novērtēti.

Un tu atgriezies un cirkojies.
Vem vienā vemšanā.

Bet tāda tā dzīve. Apmierinātie guļ.

Un tie mirkļi, kas izraisa vēmienu, tiek turēti godā, jo vemt jau nāksies pēc tam, un tie tiks saukti tie sūdainie brīži, vienīgais glābiņš šķiet atpakaļ cirkā

O, beib

Apmierinātie guļ dziļā miegā
(lāči vārtās baltā sniegā, kad nevajag ne ēst, ne dzert)

a.k. - ..smiltis zobos..
m.k. - ...
a.k. - ..bet nekas - uzvārītas.
m.k. - man nav spēka.
a.k. - ieēst?
m.k. - komunicēt.
a.k. - re, es ieēdu un atradu spēciņu, lai pateiktu pāris vā vā .. vā vā vā.. vā..
m.k. - ... ... haha.
a.k. - vārdiņus.
m.k. - ieēd vēl.

Ķermeņa (im)potence
Neliela huyova
miegs

Žurnāliste: "Jāatzīmē, ka režisora skats uz latviešu inteliģenci brīžiem ir atklāti ironisks."

A.Hermanis: "Inteliģence pati ir bezgalīgi nihilistiska.. ciniska, ironiska! Ar viņu tikai tā arī vajag! Viņi savādāk nav pelnījuši. Tikai caur ironiju.."

Pa jumtiem staigā cilvēki jau kuro dienu,
Es tripoju un domāju (p)ar vienu.

vai ir godīgi raudāt, kad

"Jēri saskrēja barā un, pie
spiedušies cits pie cita, raud
zījās. Raudzījās rietošajā
saulē."

Kristīnes Želves raksts Hardijam

Izgāju uz ielas ar smagu miskastes maisu cik gan mēs spējam atražot. No sākuma sajutos kā franču valodas skolotāja, tad kā kaut kas nenormāli kaulains un izstīdzējis, tad kā neizpratnes pilna, neinformēta vecmāmiņa, piedevām vēl no citiem laikiem ak, šie modernistu īgņas, tad man uznāca klepus lēkme.
Vēlāk es smaidīga iznācu no lielveikala, vējā plīvoja mati, saulīte žmiedzās actiņās, putniņi dziedāja, un es ar pilno zāļu turziņu kliboju mājās.

jā, šodien vilcienā netālu no manis sēdēja franču ornitologi un sarunājās savā valodā. man patīk. love.
sirmi un pinkaini ar binokli un adītiem džemperiem. "sestdiena c'est comment six di-ena"

šodien pavisam netīšā kārtā nokļuvu JRT A.Hermaņa Ziedonī un Visumā.
tur kāds dzīvnieks pietaisīja skatuvi vismaz divas reizes, tur bija levitēšana, tur bija parūkas. es sēdēju pirmajā rindā blakus skaņu meistaram un klepoju mikrofonā vai nu kas tur bija. mums nācās novākt kājas, lai cienījamie aktieri varētu paskraidīt. man nācās atgāzt galvu lai redzētu Znotiņa seju. es redzēju, kā viņi spļaudās. es reizēm attapos, lai aizvērtu muti (ne no savas pļāpāšanas, bet no uzmanīgās vērošanas), a man patika, a man silta sajūta. a tur mocis arī bija.