m.k.

Tak reiz es sēdēju brālēna komunalkas istabā no rīta viena pati uz krēsla pie sienas, nostatīta pretī logam, jogas pozā a la m.k., rokā man bija smēķis, pelnus nebirdināju, bet krāju, jo skatījos uz palodzes pusi, kur, lepni izslējies, atradās puķainais pelnu trauks, kas patiesībā bija cukurtrauks bez vāciņa ar oranžu uzlīmi, klātu melniem trekniem burtiem NOCENOTS!, ko mēs ar Gatiņu sensen atpakaļ dabūjām Jelgavas Maximas brāķu ratos, patiesībā aiz loga bija arī Gatiņa skolas pagalms, bet grīda šajā istabā bija koka un gaiši pelēcīgi zili krāsota kā toreiz pie Mārīša Rūjienas ielā, kad Ārčijs man uzmācās, bet pie reizes pamanījās ar savu dzelžaino dūri nodarīt pāri Līgas skaistajām, baltajām, cakotajām zeķubiksēm, man ārkārtīgi patīk tādas grīdas, man bija svītrainais jūrniek krekls, kādi man arī ārkārtīgi, ja atklāti, patīk, bija ziema, un es, tikko uztraususies no Padomijas raskladuškas blakusistabiņā, sveikdama rīta paģiras un būdama ar pārliecību, ka neviens, vairs it neviens šai dienā mani šeit nesatiks, sēdēju un rakstīju ziņu: "Pasaki man kaut ko, lūdzu! Tas ir važna, jo mums iet tā složna .."