m.k.

amizanti cik nopietni šķituši nenozīmīgi nieki. tāda dziļa tā jūtu pasaule - nahren bāzties ar to sīkumos?

mums visiem būtu jākaunas, va ne. gan kaimiņam, kuru satieku kāpņu telpā delīrijā četrrāpus uz trepēm, gan man, kas nekonsekventi ved mājās simtreiz pamestu mīļāko, gan viņam, kas mani smacējis, tad sabarojis ar ellīgiem zaimiem, gan man, gan viņam, gan man, gan viņam,
bet man apnicis kaunēties.

apcirtos pret džentlmeni un teicu:

"Pirmkārt, es tev stāstu visu, kā jau bija runāts, un, treškārt, es tiešām steidzos!"

pending...pending...pending...connected

domāju par šī vīrieša spēcīgajām rokām, uz sportisku disciplīnu fokusēto ķermeni un veikto lēmumu izstaipīt prātu psihodēliskās abstrakcijās, izvērt to otrādi, atmuguriski cauri 'uztveres durvīm' afekta stāvoklī basām kājām lecot uz bruģa no savas istabas loga, lai ar benzīnu aplietu un nodedzinātu sieviešu velosipēdu
O, nē, es nefantazēju, es reportēju. Diemžēl? Diemžēl.

Šie mēs noplukušie, atsteberējuši no tālām pasaules malām, sēžot starp kādas nomales augstāko mākslu akadēmiju studentiem neapsildītā darbnīcā, ar maizes drupačām bārdā, auduma kuļķenē buržājot netīru līniju kladīti, plātāmies ar tādiem labiem draugiem kā Vorhols, kā pats Mekas. Mēs varenie, kas Centrālstacijas Saules un mitruma piedvakotajā tunelī dziedam Paula dziesmas

Blusainais un pārlaimīgais suns, kas ar mani šovakar ieskrēja viesistabā, drīz vien tika aizvests uz patversmi.
Uz galda pie lillijām vēl joprojām mētājas rozā apenes, kurās šodien pozēju fotomākslas studentei.
Kaimiņš kosmonauts, kuru pirms pāris vakariem tumsā satiku stāvus aizmigušu
pie virtuves izlietnes tekošā krāna, šodien laikam beidzis nedēļu ilgu regeja maratonu. "Eu, get up stand up, don't give up the fight," bija tieši tas, ko es domāju, kamēr virtuves tumsā es viņu kratīju ārā no komas.
Vakar ieslēdzu savu izstādes darbu pusstundu pēc tās darba laika beigām. Šorīt, novārtījusies putekļos, pārpinusies vadu mudžeklī un iztestējusi savu balsi skaņu sistēmas jutībā, es piestāju provinciālā kafejnīcā ieturēt brokastis. Kamēr gaidīju zupu, aperatīvā riju apspiestas asaras. Kas es esmu un kāda no tā jēga, galvā dungoja kāda remdena atbalss, kura siroja no mana darba kvalitātes, dzīves izvēlēm un imaginārajām finansēm. Viegli patestējusi lakoniskās kartupeļu pankūkas, es noliku dakšu, cēlos un gāju.
Viegli notestējuši reibinošo, uzlādēto, vibrējošo, tramīgo, magnētisko un slepeno tuvību, mēs atstājām viens otru uz naksnīgās ieliņas siltā bruģa, gaidot kādu atrisinājumu. Celties un iet.
over un out.

daudz jūsu visapkārt, daudz melu. taču līdz ar to tāda ironiska patiesuma sajūta piejaucēta

izziņa ir seksīga

Ar melnu brezentu apvilktam manekenam kaklā spraudu tranzistoru, lai to iedzīvinātu. Tādi tad mēs esam, brīnijos, redzot, kā uz galda guļošajā manekenā iemirdzas lampiņas, tas pieceļas sēdus un mani skūpsta. Un to pārējo tad mēs klājam kārtām virsū, tikmēr sapratu.

Kaut kas man līdz galam nepatīk, ir apnicis, kaitina. Atveru plauktiņu, no tā izgāžas nesen lietotā stikla glāze un sašķīst. "Es zināju!" pārmetoši un aizvainoti nosaku, drebelīgiem pirkstiem vācot lauskas. Glāzes novietojusi tur biju pati. Laiks atklāt jaunu sezonu.

ai, beidz, dzīve arī ir jautra! - es domāju, uz mežu stiepjot klandzoša alkohola pilnu mugursomu, kuru man, drošības apsvērumu dēļ, nācās uzlikt vēdera pusē tā, ka tā tagad atgādina bērniņu slingā.

tagad tā nav, un vispār parasti tā nenotiek, taču vāji nojaušu, ka naktī pēkšņi atkāpos no šī brīža pārņemtības, atkāpos tā diezgan patālāk un ieraudzīju savu dzīvi taisnē. es ieraudzīju, ka es taču kādreiz arī izbeigšos. tāds savdabīgi valdzinošs redzējums.
un ko man tagad ar to iesākt ko

neskatījos uz apgāzto zīmi, ļāvu viegli pasmaidīt un aiziet pavisam

cuddles hugs and kisses

viņi tur tā politkorekti mani uzlūkoja

es ļoti labi zinu, ko nedaru

Elektrība ir seksīga

mēs goņījam kā dulli
140 km/h. 150.
un bagāžniekā čells.

Futuristiski noraizējies interneta pārzinātājs, kurš uzsvērti atkārto, ka tīkls mums kā gaiss, un to vērpj tikai dažas kompānijas, liekot mums maksāt bezjēdzīgas nodevas, pateicoties visiem datiem, kurus pavirši vai vienkārši neizbēgami izmētājam, šis zinātnieks radīja tik liriski omulīgu noskaņu, uzvijot sajūtu, kas rodas lasot 19.gs.beigu 20.gs. sākuma literatūru

imperceptibly inconspicuously immaculately

esmu atkal nevainīga