m.k.

man šodien bija divas galējas avantūras,kurās iesaistījos - viena izcili teatrāli birokrātiska, otra, es pat nezinu, otra - intensīva, triviāla televīzijas haltūra kičīgā neordinārā darba telpā ar šņabja jumtiņu un flirta spēlēm

Zvilnējām kapos, kā izrādās, oktobra saulītē, kamēr no uzkalniņa nāca sabijusies sieviete. Mans kompanjons galanti viņai taisnojās: "Neraizējieties! mēs esam dzīvi." Viņa, savukārt, mierināja mūs: "Nē, man vienkārši šķita, ka es te ko iztraucēju."

Vakarnakt peldējos starp pāgurušām medūzām, šodien stumdīju mēbeles un ārdīju ārā un nēsāju un bīdīju un grūstīju un cilāju un saliku tā, ka

man laikam pietrūkst tā otra cilvēka dzīvē. bet varbūt tieši nepietrūkst. slava medūzām

te tā iedomājos - pārmaiņas, nu, notiek. Agrīnā dzīves periodā tās ir klasificētas kaut kādos ritmos - klasēs, kursos, karjerās un kāzās. Pieņemsim. Viss puslīdz pārredzams un ar aptveramiem atskaites punktiem. Bet tad kas notiek pēc tam vai vismaz tādās dzīvēs kurās jau labu laiku nekas ārēji nav mainījies bet tomēr pārmainījies ko tu tagad teiksi a ko

Pinos iekšā skaļā, trokšņainā, spilgtā, bļaurējošā post-intelektuālu post-mākslu paveidu mistrojumā, bet vispār tie pirmie apbrīnas pilnie pieredzējumi nav atkārtojami.

Mēmums šeit pirms izteikta teikuma šķiet maģiskāks par atelpas klusumu, kas nogrūdis gar zemi pārmēru lielu pļāpu.

Pirmais autobuss aiziet

Dažādi tiek teikts, bet es saku - garlaicība motivē dzīvot.



Ak nolāpītais nolāpītais bezmiegs

Badmintons trijatā mežā, pustumsā un lietū. Lietutiņā.
Ātrākais un tajā pat laikā ilgākais auto izbrauciens atpakaļgaitā cauri aizaugušām takām.

tēja, peldēt, šūt
tad uz Viļņu varbūt
jo citādāk kaut kā ne tā


Atdod miegu, atņēmēj! Tpfu

Visiem ir savi dievi

Soļoju. Pretī uz ceļa radinieks. "O, no kurienes tu?" viņš man jautā. Es viņam: "Aizgāju no baznīcas." "Ahā, mācītāji dzenas pakaļ! Kuri - luterāņi, ja?" radinieks interesējas."Katoļi," es atbildu. "Bet kur tad Tu?" jautāju. "Sadot tiem pa muti," viņš nevērīgi attrauc.

Soļoju. Tumsā aiz jāņogu krūma nojaušu mājup pārnākam radinieci. "Ehei," es saku. "ĀĀĀH," viņa man uzkliedz. "Kas tu glupa esi?" uzsvērti piebilst. "Ai, nē," es viņai mierīgi atbildu. "Par darbu domāju - tāpēc te klimstu."

Es nezinu, kā tas sākās, un nezināšu, kāpēc tas beidzās, bet viņš man teica:

Neticu laikam, bet redzēju, kā tas paiet man garām.

biju tur ar visiem starp visiem, biju jau noilgojusies, priecājos redzēt, bet tāpat tāda dīvaina sajūta, it kā es būtu iestrēgusi pati savā galvā
it kā nevarētu tikt no sevis vaļā
it kā es zustu prātā

skatoties uz šīm grēdām papīra, kas izrauts no vecām kladēm un nolemts dedzināšanai, blāvi atceros, ka reiz es biju pavisam citi cilvēki

Tātad, mēs devāmies uz Melnkalni,bet pēc nakts Varšavas vecpilsētā, kur nakšņojām mašīnā un spļāvām saputotas zobupastas šaltis cikturzvaigznīšu viesnīcas krūmos, mēs metām riņķī, un līdz ar to man tika nenovērtējami šarmanti naksnīgās Rīgas pilsētas [nakts 3:00-6:00; pāreja no piektdienas uz sestdienu] skati: aizsmacis krievs ar ģitāru uz Tērbatas ielas bruģa nometies ceļos I.Baušķenieka priekšā, ar vienu roku lūdzoties eiro un ar otru bliežot pa stīgām, aurodams '..skaties, ceļiniek, tur augstu,augstu gaisā..'; divi bezpajumtnieki, Viņa un Viņš, kādā klusā centra pagalmā aiz musora pie garažiņām, tikko svīduši līdz ar rīta gaismu, pussēdus pašdarinātā savvaļas gultā pārmaiņus liek pie lūpām cigaretes oranžo oglīti; kāds Strēlnieku ielā pie ekonomistu un juristu skolām saldi iemidzis zem tūjas un tā tālāk un tā joprojām.
Šodien atgriezos no Hiiumaa,Saaremaa un Muhu.

Ar Latgales jauniešiem traucāmies auto un nakts vidū rāpāmies tukša kultūras nama bēniņos pēc mājās darināta alus. Rītā vēru acis un virs galvas zaļojoši vīnogulāji, tīteņi, un tepat redzama niedrājiem pieaugusi upe. Atbridu nesen no pļavas, ar māmiņu saplūkusies papardes, un pati mīļā Māra tagad gatavo putukrējumu

esmu dzērumā jau kopš devītā jūnija. Gan spraigi gan skaisti

Ā, atceros - Rīga izšūpo pamatus. Zem kājām svārstīga platforma. Tāpēc aizbraucu.Katra pamešana ir galīga, pat ja notiek arī atgriešanās.

tādas sastapšanās rada nojausmu, ka var gadīties brīži, kuros jābūt gatavībā nolikt visus savus ieročus un brīvām rokām padevīgi ļauties esošajam

3 kilogrami konfekšu,vējā palaistas aviobiļetes uz štatiem, novārtā atstātas mīlas afēras, 3 sievietes ar visiem zababoniem, 3 kaili kāju pāri uz zilpelēkās virtuves grīdas tumšzaļo flīžu ietvērumā, 3 picas šķēles uz gāzes plīts, krūšturi, un meditācija esot stāvokļa radīšana, kurā varot saskatīt sava paštēla safabricēšanas mehānismu. vai šī sievišķā patstāvība ir ieskalota asinīs?

"ja menti tagad apturētu - ko mēs teiktu? - šoferis dzēris, dokumentu nav, mašīnā kaza."

"es tajā vakarā tā raudāju, jebal" -"es viņai atdevu savu izbāztās pīles zīmējumu" - "bāc, mēs esam divus gadus kopā un izrādās, ka viens par otru neko nemaz nezinam"

Praktiski filosofiska vēsts: tikko esam padevušās un beigušas izlikties, ka jau devīto stundu veidojam musique concrète samplu etīdes, gatavas doties pa mājām, atvelkam elpu un secinam,ka šajā īsajā dzīvē mēs visi vienkārši fade in un fade out.

jā, redz, jautājums sev profilaksei un brīžiem, kad sanāk čakarēt visiem visu sistēmu:

ko tieši es gribu ar to panākt?