m.k.

mega grand done

s l o w  b u r n

labi, tu piedzimsti ar vienu priekšstatu un tad tiecies pēc tā visu mūžu. kas notiek tad, kad tu no tā atsakies? nu, pēc puņķu un asaru fāzes, kas iestājas tad

hiēna auro

vispār tik fantastisks nestandarts, apkārt balansē vesela svīta ar deformantiem,

satiku Alīsi. kas labi un kas zīmīgi.

Pēc ģenerālmēģinājuma salīdām siltajā muzeja telpiņā, uz četrstūraina, mīksta krēsla uzlikām šķīvi ar sagrieztu tomātu un apelsīnu daiviņās, sasēdām apkārt, sagaidījām 'oderīti', 'kortelīti' un sākām atzīmēt. Pēc kāda laika mums pievienojās niknais kultūras centra apsargs vai kas nu viņš tur tāds un bargi jo bargi norāja, teikdams, ka šitā jau nu gan nebūs, muzeja telpās, pirmajā stāvā - bezkaunība . Nabaga vīrs turēja aizvainojumu pret mūsu režisori par to, ka no rīta tā klupusi viņam ausīs, jo prožektori piešnellēti nepareizi un kas tur kas tur, un nīgrums viņu māca arī droši vien tādēļ, ka mūsu aizsardzības ministrijas meiča bēniņtelpā brutāli noņēmusi jaungada disko bumbas, kas traucēšot mūsu mizanscēnai. Tas ir tas apsarga zemapziņas faktors, slēptie uzbrukuma motīvi, bet tā vispār viņš teica, ka zvanīs direktorei un sauks miliciju, vilka ārā savu mobiļņiku.. Tikām mūsu temperementīgā režisore bļāva pretī, ka mēs te visi ar maģistra grādiem sēžam pēc labi padarīta darba tajos drausmīgajos apstākļos, ka ministrijas meiča vispār te stundām ilgi gaida trepes, ko viņš solījis, lai pieliktu atpakaļ disko bumbas un ka mēs nedzeram (visi klusēdami aplītī sēdājām bolīdamies uz šķīvi !mūsu vidū! ar puspilnām plastmas glāzītēm rokās, nedaudz sarkanīgi notašķītām gar maliņām, ar vīna pudelēm pie kājām un noslēpušos šņabi baltā plastmasas sainītī pie režisores krēsla), bet gan sēžam pie pusotra tomāta un apelsīna un ka mēs tūlīņ uzsāksim lasīt lugu. Tai brīdī režisore pasniedza lugas eksemplāru blakus sēdošajiem vīriem, sak, lai lasa. Hop, un galva sagriežas.

Bernāra Marī Koltesa luga Roberto Zuko.

Niknais Roberto, kurš nogalinājis savu tēvu, lavās no neizbēgama cietuma, kamēr divi apsargi savā starpā sarunājas (mūsu puiši, kas tai brīdī ļoti skaļi un draudīgi lasa tekstus par policijas izsaukšanu, par ietupināšanu, par slepkavām un viss pa tēmu), kultūras centra apsargs zvana diriķei un sarkastiski kaut ko saka par mūsu kulturālo vadītāju, mūsu izbijusī Ibicas dejotāja pēkšņi pieceļas kājās, pagriežas pret apsargu un lē-ni pa-lūdz šo vī-rie-ti pa-mest tel-pu, fonā skan rādžiņš, puikas skaļi lasa, režisore lepni raugās uz priekšu, man nāk smiekliņš, Roberto Zuko ticis jau līdz mājām, netīšām nogalina māti, apsargs, skaļi cirzdams durvis, aiziet prom un mūsu pareizticīgā , lai nu kas, bet mūsu pareizticīgā saka 'bet mēs visi taču kādreiz prātā esam kādu nogalinājuši', man atkaras žoklis no šīs vienkāršās, bet patiesās Koltesa lugas atslēgas frāzes, Zuko nošauj Dāmas dēlu, Dāma aizbēg ar Zuko, mūsu pareizticīgajai ļoti labi sanāk šī loma, man, starp citu, Skuķe, kas mīl mīl mīl šo Zuko, mīl mīl mīl, Dāma prasa, kāpēc viņš to nogalināja, Zuko jautā - ko tad?- - manu dēlu, idiot.- - tu pati teici, ka viņš ir izlutināts kverkšķis, tu teici, ka tavs vīrs, tavs dēls, visi tevi uzskata par muļķi - Un mums nepatīk un reizē atšķetinās Zuko simbolika , bet tas ir žanrs! saka režisore, Zuko bēgot ottreiz atbild Kādām Balsīm, ka viņš savus vecākus un bērnu negribēja nogalināt, ka viņš tos vienkārši nav pamanījis, nav pamanījis un nospiedis. Vienīgais, kurš pēc izlasīšanas šo lugu ij nevēlas gremot un nelabprāt tajā iedziļinās ir mūsu mednieks no Pampāļiem. (Rispekt viņam par to).

Lai nu kā, vakars beidzās pie 90to gadu andergraunda pusaudzes, tagadējās katolietes pašbrūvētā vīna mučelēm un veciem foto albumiem.

stilīgi samaitāti apnikuši

    

pamatkonstrukcija pastāv. šamaņu tīkli. viens. viens. viens. tests, tests, tests.

    

Fantāzija jau aiziet tālāk par realitāti.
-Burbulis plīst un tu paliec stulbs.-
Jautājums - kad to saplēst. DIY.  Kā to saplēst.



(Stāsts, protams, ir par lovīti).
(.. flirtozitāti, alternatīvām, variācijām, aizrobežu mākslām, instinktiem, meliem,meliem,meliem).

Mīļais, turi degunu ciet un rij nost krupi, palīdzēs, ārstēs, nāks labumā, saņemies.

poshy ballīte pie Stīva geja, Amsterdama. Esmu daļēji pidžammā, mājās palicis sēņu tīklā mutuļojošs, virmuļojošs draugu bariņš. puisis, ar kuru esmu kopā atnākusi, dažiem iestāsta, ka esmu she-male, his boyfriend, pati sevi iepazīstinu kā Mad. Šipijs jautā, cik man gadu, iedod košļeni un pāris cigaretes. uz labierīcībām ļaudis iet pārīšos. arī es. mute atveras un sāk trokšņot.

>

Maģiskais varavīkšņainais sunītis visu dienu slēpjas skapī. Amsterdamā trešais pasauļu karš. Bijām izgājuši pirms tam ārā līdz tuvējam kanāliņam, tad nu pusstundu varējām ap sevi rotēt, skatoties uz visām četrām debesu pusēm krāšļotajos sprādzienos. Apšaudes šeit notiek visu dienu. Nezin kāpēc vietējiem tas tik ļoti patīk, bums bladāc vienā laidā pāris metru attālumā no kājām. Troksnis tāds, ka nebūtu brīnums attapties kontuzētam.

Tas bija lieliski viskijs un trakās govs piens ievilka mani gultā no kuras vairs ilgi negribēju līst ārā. Mugurā man bija Klāva melnais kažoks un nekam citam vairs nav nozīmes, ja nu vienīgi tam, ka norīta apsēju ap galvu lakatu, jo tā tik ļoti vairs nesāpēja.

Nenāks cits Odisejs turpmāk nemūžam uz Itakas salu

Zaļā Feja esot spēlējusies ar Amora bultiņām. Ko tur daudz.

Kuru tas uztrauc, ja, bet vakar uz vēlēšanu iecirkni devos ar Kasparu, kurš iemeta papīru ātrāk, tad gaidīja gaitenī, sērīgi spēlēdams kalimbu. Un es teicu, ak, vienatnība, mēs devāmies ārā no telpām.
Pirms gada atskrēju uz iecirkni, kur apreibuši draugi ar peļausīm, hairatņikiem un saspraustām puķēm matos sērīgām acīm dziedāja Palīdzi, Dievs! Palīdzi, Dievs! Visai latviešu tautai!
Un Sandis teica, hei, es vispār uzskatu, ka vēlēt būtu jāiet tiem, kuri takšu saprot kaut ko.
Un kāda atšķirība. Viss viens taču. Ja jau kādas reālas situācijas vai masu psihozes dēļ ir jāatdod tā viena balss par to vienu partiju. Nav variāciju, nav kaleidoskopisku iespēju. Ir jāiet balsot par to vienu vienīgo, citādāk ui-ui-ui. Pārējais jau tikai butaforija.

E-ē-ē-ē, ir atkal jāvelk paralēlā šīs valsts konstrukcija,
cienītie rakstnieki, kultūras darbinieki, skatuvnieki un ielu profesionāļi,
džemotāji, gleznotāji, dejotāji, klejotāji,
aiziet! ir jāvelk paralēlā konstrukcija.

Lūdzu, atdodiet sunīti!

Pēc vakariņām, kuru laikā sniedzu Rūtai šķīvi, lai viņa man uzlietu uz rīsiem mērcīti, kas īstenībā nav gaļa, tikai vistu tauki un ūdens, es sadrūmu, ierāvos dīvānā un aizdomājos.
Sapratu, ka man ir pienācis laiks pārvērtēt to, kāpēc tieši es neēdu gaļu un ko tas maina.
Pienācis laiks rakt dziļāk.
Principā, pienācis laiks ņemt rokā bisi un iet mežā tēmēt uz stirnām.
Es nesaprotu. Kā lai tagad dzīvo.

Я вот там - принцесса

Nu ir tā, ka atpakaļ mājās un šajā brīdī prātu nodarbina izdzīvošanas-sažmiegto zobu komplekss.
Tas ir tāds motoriņš šeit un te, kas aktualizējas un, nepārtraukti rūkodams, liek izdarīt vienu kustību pēc otras. Meklēt, meklēt, meklēt. Izdomāt, izdomāt, izdomāt. Izrauties, izrauties,
izraudies.
..
Ieslēdzas neticami radošs prāts, kas dzimis no izdzīvošanas instinktiem. Kanāli atvērti, miesās nav ierakstīta konkrētība, visi ceļi vaļā. Visi tevi vajā.
jallllllāaāā!

Meklēju internetā vilciena biļeti no Zilupes uz Maskavu. Jā, ir - vienreiz vakarā. Taču 1188 neuzrādīja biļešu cenu. Toties deva mājienu, ka to es varu noskaidrot siriusā.

mums iet labi, studējam Žebera šnabi, lietojam Baltkrievu balzāmu ar sildītu upeņu sulu, kožam zēniem rokās, tiekam lidinātas pa gaisu ar pilnām glāzēm saujās, smērējam drēbes, draudzējamies ar maziem, seksīgiem lauvēniem un lieliem, lepniem tīģeriem, naktīs caur sniegiem brienam uz ogļu angāriem galvaspilsētas pašā sirdskambarī un bastojam, protams, vienmēr bastojam.

Brālis teica, ka vasarā apmaldījies kalnos un 8h vietā klīdis 56h. Pats priecīgs, jo kārtējo reizi varējis saprast, ka 'cilvēks tāds sūdiņš pie mammas kājām ir'.

Autobusā bēbis
uzlika roku
man uz pleca
un iesmējās.
[]

man tikko virtuvē uzsprāga un pa gaisu pašķīda granātāboliņš. granātabolu namiņš.
šodien tik jauka diena. varētu svinēt dzimšanas dienu, braukt zaļumos, uzpīpēt.