m.k.

ziema ar savu kailumu.

vienbrīdi šonakt man šķita, ka es negribu neko citu, kā vien palikt mājās un adīt. vēl joprojām gribu adīt. visu nakti adīju, visu pēcpusdienu adīju, adīšu vēl. fakin jē,

Pēc šīs kaislīgi pavadītās nakts nomodā sēžu un adu, skatos rītausmā, cik labi, negribu vairs redzēt tikai tumsu

pagalmā vecs tantuks uz betona, kājas uz priekšu izstiepusi, maigi rozā lakatā, apaļās brillītēs, slauka asaras.

Martina Bacigalupo

krist ir easy game, es saku, viņa strebj rumu no alus kausa un apgalvo, ka aklam būt esot viegli viegli, atšauju mazo pirkstiņu , paķeru mazo kristāla glāzīti un iemērcu tajā mēli uz mirklīti - tas ir viens no dažiem maniem šī vakara sipiņiem - un viss tiekot pateikts, viss tiekot pateikts, viņa apgalvo, sievietei ir jāklausās, vīrietim ir jādzird, visu var sajust, informācija esot tur ārā. un, jā, viss taču bija skaidrs toreiz. un vai šoreiz? kā noturēt vēlmi redzēt un spīdināt tam melnajam ļumeklim virsū gaismu, es prasu, jā, skatīties tam sejā, viņa saka, vai tu esi gatava redzēt?

vispirms es izstaigāju slimnīcas teritoriju, savās izjūtās par to es nevēlos iedziļināties, tad aptiekā 50 cm no mums kādai sievietei sākās epilepsijas lēkme, tad naktī salūza sirds kādai draudzenei, kas brauca pie mums ar visu savu iedzīvi, kad viņa zvanīja pie durvīm, es gāju lejā pa trepēm, pa kurām nokritu, pēc apdulluma un mulsuma brīža atklājās, vienkārši nolūza pakāpiens, tad viņa raudāja, tad viņa dzēra lētu visīti un mēs cepām kredītņēmēju reklāmas vajadzībām franču ābolu kūku, tad pēc trīs stundu miega mēs ar novēlošanos ieradāmies filmēšanas laukumā un visu izdarījām perfekti

 "Tas bija caurums ar ilūzijas kontūru"
                                                     
                           I.B.

un tad es vakar uzzināju, ka šādi turpinot es varētu beigt kā housewife, un tad es sapnī apēdu skābi un uzvilku kājās divas rafinētas tējas krūzes un gāju cauri laukam, zaļojošam zālājam, kur ar bērniem pie rokas un izkaptīm rokās bija mana ģimene, es gribēju tiem ko sacīt, bet tad sapratu, ka esmu neredzama. un nolēmu, lai jau tā paliek.

es nezinu pagātni
palieku pilnīhgi rātni

meanwhile..

pamodāmies apgredzenoti

Vispār cilvēki ir kā mazas vārdnīciņas ar savu krājumu. Un katrs tajā esošais elements linkojas ar pāris citām lietām.  Līdz brīdim, kad viss ir izrunāts, un nav vairs vienkārši, ko teikt vai darīt. Kopā. Mēs esam viens, tikai tāpat šķeļamies. Es atbalstu to, sašķelties, saplaisāt. Tas ir tas pats process, kā tā fakinā hipiju pseidomīla un šamaniskā , vēdiskā, budiskā, mītiskā visa vienotība, kas rodas tad, kad visi sadodas rokās, lai kāds viens elements varētu gūt mirkļa baudījumu, atrasties virsotnē, balstoties uz pārējo mugurām, cik nu ilgi prazdams, un tad ripināties lejup, ak, Sīzif. Jā, tas pats process. Tikai atmetot iedomu par apvienošanos kopīgā , miesas kārā , siekalainā gaļas blāķī, ņemt un šķelties, šķelties pa stiegriņai vien, attīrīties, bļa, attīrīties no visa šī skaistuma marazma.

Galu galā  -
kurš pateiks, kas tur ir?

Ja visi vienojas kopīgā dejā, tad tomēr tā ir smagnēja matērija,  ne? Ja katrs pašķīst uz savu pusi, paliek kas? Smagnējs tukšums.
punkts,

Mīlnieki,mezdami gaisā pasaules kā raibu palagu, palien tām apakšā klusībā spēlēties. Ievainojami kā mazuļi, tic, ka neviens tos neredzēs. Un tikai izliekas, ka tic; klusās cerībās gaida, kad Vilks tos aiz auss un norādīs ceļu uz mājām un mammām, un papiem, un brāļiem un māsām, kas sajūsmā elsīs tiem ausīs - cik apbrīnojama rotaļa,  lai iemāca spēlēt. 

Afēra un Ilūzija ziepjainā sprādzienā, smieklu lēkmē ar spīdošām, mirdzošām acīm , vaļējām-slidenām mutēm, no kurām tikai putekļi putekļi putekļi vien.

Un dzirkstelītes.

 Salut!

Lollipops To Cure Hiccups

(normāls) miegs (un veseli nervi) ir priekš mīkstajiem

ps - visi lohi :)

davai, es velku apenītes un eju pagalmā šķaidīt traukus

Stiliste uz skritulenēm man vakar pateica, kā ir - es esmu sapiņķerējusies.

Sajūta tāda, it kā visos šajos dzīvokļos un katrā šajā ģimenē būtu paviesojies kaut kas netīrs un neķītrs. Saikni ar Tevi neatrodu, tāpēc manas auklas aiztiek un rausta tie, kam atrodos vistuvāk. Melnas drēbes dzeltenā pieneņu pļavā. Asfalts,kas taisnā līnijā traucas cauri mežam. Balta līnija vidū, un beidzot Tu dejo viens.

unresolved issues

Es jūtos, kā tāda apburta принцесса, tiešām. Un ar to domāju vakuuma abtsrakcijas, kas darās manā galvā.
Ir tik daudz brīžu, kurus varētu daudz racionālāk izmantot. Cenšos izshēmot kaut ko. Priekš kam gan?

It kā - ej un dari, kas jādara.

Nē.


Nav man. (500x)

Raivis ir foršs. Nē, nu, Lincis tad jau arī - ja es foršumu vērtēju pēc tā, vai cilvēks uzvelk vai neuzvelk sudrabaino, fliterēto Vimbas kostīmu. Linča pluss ir tāds, ka viņš šajā kostīmā kādā ziemas svētdienīgajā rītā esot gājis Rīgas ielās un sastaptajiem cilvēkiem uzdevis konkrētu jautājumu: "Vai Jēzus ir Tavs draugs?" Savukārt Raivis zem Vimbas tērpa uzvelk arī spilgti oranžo Lapsas kostīmu un ietur savu Lapsas Zivs Ādā tēlu līdz galam, plivinādams spuriņas un pat mierīgi čučēdams brūnīgajā dīvāniņā, kamēr mazie puikas ar zobenu nāk viņam cirst galvu. Divreiz.
Viens no mazajiem šodien leca man virsū un grasījās kliegt kaut ko tieši manā trauslajā Elfaustiņā. Tā kā, runājot dzejnieka vārdiem, šodien katrā manā nervu šūnā bija pa mīnai, es jau laikus mazo brīdināju: "Not today, babe," un pastūmu viņu tālāk no sevis. Tai brīdī Vimba Lapsa, kas turpat rēni meditēja, skatoties ārā uz Vecrīgas panorāmu, saslēja savas lapsas ausis, pavicināja savas mazās sudrabspuriņas, brīdi ieturēja klusumu un tad ierunājās : "Ā, man likās, ka Tu teici 'Nu tu dēj, beib!'"
Būtu mēs vien pasmējušies par šo pārpratumu un aizmirsuši to, ja vien izmanīgais Lincis, kas paralēli bija iegrimis domās par metamfetamīna plusiem un mīnusiem, uzreiz šajā visā nebūtu saskatījis iespēju.
Kamēr Vimba Lapsa tikai jokoja,ka šajās Lieldienās varētu pastaigāt pa ielām savā kostīmā un visiem izdalīt flaierīšus ar tekstu Nu tu dēj, beib!, Lincis viņu pārtrauca un piedāvāja pielikt klāt šim sauklim mazu zvaigznīti ar paskaidrojumu, ka ar šo flaierīti var iegādāties mūsu metamfetamīna ražotnē vielu ar 10% atlaidi, un šo teikumu Vimba Lapsa turpināja ar to, ka otrā flaierīša pusē vajag arī pamācību, kā šo lapiņu sarullēt ērtā trubiņā.
Mēs pārējie sajūsmināti mājām ar galvām un, cits ar citu saskatoties, atzinīgi applaudējām.

Lincis: "Es jau tikai teorētiski. Kas, pie velna, īsti ir metamfetamīns?"

                    

Mamma stāsta par DMT.
Kopā skatāmies filmiņu par ayahuascha.
Par serotonīnu viņa apgalvo, ka dabiski vispirms ir sajūta, kas pēc tam izraisa ķīmiskas reakcijas smadzenēs. Savukārt, ar vielu palīdzību mēs cenšamies izraisīt šo ķīmisko reakciju pirms pašas sajūtas, tātad - otrādāk, atpakaļgaitā.
Abas ticam, ka smadzenes pašas spēj visu nokārtot. Om mani padme hum!