|
|
Monday, February 22nd, 2010
| |
09:44 - Olimpiāde
|
Man ļoti patīk skatīties uz cilvēkiem tajos diezgan pieguļošajos kostīmos!! Hokejs tādā ziņā nav mans favoītākais sports - tur tikai kāds kuram zods un matu pinkas no kaskas apakšas redzamas. Un ātrslidotāji ar savām resnajām kājām ar nav forši.
Bet visdīvainākie ir tramplīnlecēji. Ja cilvēku vienkārši tā aizmestu tādā ātrumā, tādā augstumā, un tādā tālumā viņš taču vienkārši nosistos. Bet lidojot ar slēpēm nē - saskaras ar zemi un paliek dzīvi!! Savā ziņā tas ir dīvaini. :)) Tāpat kā visi tie briesmīgie nobraucieni - turies tik uz slēpēm - diviem, pie kājām piestiprinātiem koka gabaliem, un varēsi traukties mežonīgā ātrumā no ļoti stāva kalna!! (Man pat sēžot dzelžu kastē mašīnā tāds ātrums citkārt liekas šausminošs!!) Tikko kā ar zemi nesaskaras slēpes, bet teiksim sāns, tā vsjo - ar helikopteru uz slimnīcu!!!
Jā, un ja tā padomā, bērni vizinājās ar ragaviņām, vizinājās, līdz ar ragaviņām sāka vizināties nopietni veči un tantas, un tas kļuva par sportu. :)) Mīļi!!
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, February 17th, 2010
| |
14:03 - un vēl par Dieva māti Mariju un latviešiem
|
Kādu laiku atpakaļ lasīju, laikam jau še arī minēju, kāda ceļojuma pa D-Ameriku aprakstu, kurā ceļotājs stāstīja, ka šajā valstī Dievmāte tiek attēlota zelējam tabaku un Jēzus Kristus pēdējās vakariņās ēd jūrascūciņu. Es tagad tā pie sevis domāju un domāju, un sāku domāt, a vot cik pie mums sakrālā māksla ir "vietēja" vai "kosmopolītiska"? Žēl, ka neesmu lasījusi, bet ir taču pētījumi par kokgriezumiem krustcelēs - krucefiksiem. Bet altārgleznas?? Cik senas tās ir, kas tās gleznojis, vai vietējie, vai aicinātie mākslinieki, kādas tēmas populāras?? utt.
Bet man ir tāda nojausma, ka sakrālā māksla ir tāda pavisam "ne vietēja". Jaunava Marija nekur nestaigā starp govīm, un Jēzus nav pēcpusdienas apūtā atspiedis pret siena kaudzi, lai parunātu ar bērniem. Un manuprāt tas liecina, ka no vienas puses, latviešiem tā kristīgā ticība... Nu ziniet, kamēr viņi nāca uz baznīcu, baznīcā kristijās un bērējās, tikmēr gar to latviešu cilvēku dvēseļu dzīvi neviens īpaši neinteresējās, un viņi savās mājās varēja arī pūķus barot un pliki ap laukiem skriet. Protams, kungiem nepatika, ja divi zemnieki viens otru apsūdzēja, ka redz tas uz viņa laukos ar sarkanu diegu apsietu olu apracis, un tāpēc viņam visi zirgi nosprāguši, jo bija taču jākungojas un kārtībai jābūt.
Bet, ja jau latvietis tā it kā nevarēja savu ticību piekopt, bet tajā pašā laikā, ja ļoti gribēja - varēja, tad jāsaka, ka latvietis laikam ne īpaši gribēja. Jo īstenībā... īstenībā tā latvieša ticība bija tāda nenoformējusies, miglaina pati par sevi, nekonkrēta. Un lai kā visādiem nacionālistiem gribētos stāstīt par diženo latviešu reliģiju ar labiešiem un baltajiem zirgiem, tad tomēr man liekas, ka latviešu reliģiskie priekšstati bija neattīstijušies, vāji, nestabili. Tie nav saglabājušies ne jau tāpēc, ka baigi tika nīcināti, bet tāpēc, ka nebija jau kam īsti saglabāties.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
13:31 - Svētdienas piedzīvojumi
|
Svētdien biju Jēkaba Katedrālē uz Dievkalpjumu. Pēc tam daudz runāju ar brāli Leonu, kas ir mans miesīgs brālis. :)). Un radās daudz domu.
Pirmām kārtām man jau sen liekas, ka kristīgajās baznīcās trūkst misticisma, rituālu, nu kaut kā TĀDA. Ir ērģeles, kuru mūzika „kustina sirdis”, ir kaut kādi rituāli, ir sakramenti. It kā viss ir, bet tajā pašā laikā tā – visu laiku tāda kušināšanas sajūta. Mēs jau neko, mēs te tā klusiņām, pieklājīgi. Tāda sajūta, ka pati baznīca līdz ar visu pasauli kļūst arvien racionālāka, un mēģina visu skaidrot racionāli, un tieši uz tā baigi zaudē.
Un tad es aizdomājos kāda tad ir galvenā dievkalpojuma jēga?? Sprediķis?? Nu, sprediķis ir jauki, mācītājs pamāca savu draudzi, bet tas ir tikai tā. Tā dziedāšana un lūgšnas – jā, neviena no tām nav nejauši izvēlēta, katrai no tām ir sava jēga, vismaz var nopirkt grāmatiņu ar skaidrojumiem un izlasīt, bet... Bet galvenais dievkalpojuma brīdis ir kad maize un vīns pārvēršas Jēzus miesā un asinīs. Tas tad arī ir tas mistiskais brīdis, un galvenā visas nākšanas uz baznīcu, lūgšanu un dzidāšanas jēga – kulminācija!! (Bet nez kāpēc, un varbūt tā ir tikai mana personīgā pieredze, bet kaut kā aiz visas dziedāšanas un tā nekad netiek UZSVĒRTS, ka vot šis ir tas galvenais brīdis.) Un tad es aizdomājos, kas tad tas vispār ir?? Kristīgā ticība balstās uz pārleicību, ka Jēzus tika pienaglots pie krusta „par mūsu grēkiem”, nomira, un trešā dienā augšāmcēlās. Nu super!! Augšāmcelšanās!! Mūžīgā dzīvošana!! Visi grēki piedoti!! Ko vēl vairāk cilvēkam vajag?? Bet dievkalpojuma galvenajā mistiskajā brīdī ne īpaši tiek izcelta tā nomiršana, un ne īpaši arī augšāmcelšanās. Tiek pieminēts pavisam cits „notikums” no Jēzus dzīves – pēdējais vakarēdiens!! Šovakar vakarā palasīšu jauno derību latviešu valodā, kur šis notikums ir aprakstīts, atzīšos, vēl neesmu saņēmusies izdarīt, kaut arī paprātuļot patīk. Jo prātā jau ir klasiskais šī notikuma apraksts – vakarā, pirms savām ciešanām, Jēzus saaicina savus mācekļus uz svētku vakariņām, pirms kurām mazgā viņiem kājas, tad visi sasēžas ap galdu, Jēzus svēta maizi, un saka: „Tā ir mana miesa – ēdiet! Tās ir manas asinis – dzeriet!” vēl viņš pareģo, ka Pēteris viņu „noliegs”. Vot arī īss kopsavilkums, diez vai kādam katolim paprasot, viņš pastāstīs vairāk...
Un šajā svētdienas sprediķī starp visu tekstu tika izstāstīts stāstiņš – vecāmāte ar mazdēlu, mazdēls zog, vecaijmātei ļoti sāp sirds, un vienu dienu mazdēls atnāk mājās, un redz, ka vecāmāte ir sevi savainojusi sevi ar naglām, tāpēc, ka redz, mazdēls zog. Es uzreiz iedomājos – vot stulba vecmāte, viņai ir līdzatkarības un vispār atteicību problēmas, tas pirmkārt, otrkārt, viņa risina savas psihiskās problēmas kā nenobriedis pusaudzis – savainojot sevi, radot sev fiziskas sāpes. Un tad es atkal aizdomājos par pēdējām vakariņām.... Jēzus jau kādu laiku ir staigājis apkārt un sludinājis. Viņam pat ir grupiņa mācekļu. Viņam pakaļ vazājas viņa māte un vēl kaut kādas sievietes. Viņš sludina, arī dziedina, dara visādus brīnumus. Bet sūdi briest!! Vietējiem garīgajiem līderiem nepatīk, ka viņš musina tautu, ka cilvēki nestrādā, bet staigā apkārt. Viņam mēģina piesiet, ka viņš mudina tautu nemaksāt nodokļus. Nesanāk. Bet sūdi briest!! Ne jau visi saprot, ko viņš tur stāsta un aizrautīgi klausās, jo redz, kad pēc tam jau kad bija jāizvēlas starp viņu un Barabu tauta izvēlējās Barabu, tātad kāda cita idejas cilvēkos bija pat spēcīgākas par Jēzus idejām. Un kur ir viedokļu šķiršanās, tur - loģiski ir labvēļi un nelabvēļi. Gan jau Jēzus nav muļķis un saprot, ka labi tas nebeigsies, gan jau cilvēki apkārt runā un viņš dzird, ka varbūt patiešām jau romiešu ierēdņi par viņu ieinteresējušies, kas viņš par putnu. Un galu galā – Jānim Kristītājam arī galvu nocirta, tas gan bija pasen, bet nu tomēr. Nu un tad nu vienu vakaru Jēzus patiešām saprot, vai uzzina, ka jau ir „parakstīta pevēle” par apcietināšanu. Un viņa paša mācekļi, johaidī ar ārā, - strīdās, kurš būs lielāks debesu valstībā, bet varbūt nemaz ne debesu valstībā, bet tepat, viņa radītajā kopienā. Un ir kopīgā kase, kas izveidota, lai visiem nevajadzētu ar to sūda naudu ņemties, bet par to ar visu laiku problēmas un strīdi. Un vot sludini, sludini, māci māci, a tevi tāpat neviens nesaprot!! Pat pabaro veselu lērumu cilvēku principā "ne no kā", bet visi to uztver kā pašu par sevi saprotamu!! Bļin, es iedomājos sevi Jēzus vietā!! Vot sirds pilna ar kaut ko lielu un skaistu, un mēģini to iestāstīt citiem cilvēkiem, a viņi tāpat nesaprot!! Un nesaprot!! It kā saka, ka saprot, bet kad redzi, ko viņi dara, - nu galīgākās glupības. Un redz- „pavēle par nošaušanu”ar jau principā parakstīta... Nu vai tur sirds neaptecēsies?? Var jau protams mukt!! Bet kāda jēga – sirds aicinājums ir sludināt, mācīt!! Agri vai vēl no kaut kurienes izraks un nošaus!! Jēzus izvēlas palikt. Un viņam arī varbūt liekas, nu kā tādam pusaudzim, - vot NOMIRŠU, UN JUMS VISIEM BŪS ŽĒL, UN TAD JŪS SAPRATĪSIET, CIK ES BIJU LABS!! Nu lūk, un Jēzus paliek. Bet vēl ir svētku priekšvakars, vēl var patusēties. Bet kopā ar šitiem te – mācekļiem!! Kas viņu nesaprot!! Kas viņu JAU ir nodevuši, un ne tikai kā Jūda – varas iestādēm, bet vienkārši viņu nesaprotot, nedarot tā, kā viņš redz, ka būtu labi un pareizi. Tāpēc principā ir vienalga, kurš ar viņu kopā mērc roku bļodā - visi ir vainīgi. Un Jēzus mazohisitiski paņirgājas par sevi – mazgā savā mācekļiem kājas!! Un, man liekas, viņam gribētos iegrūzt to maizi saviem mācekļiem sejā - ēdiet, jūs kanibāli, jūs dzirdējāt manu mācību, bet nesapratāt, jūs mani dzīvu apēdat!! Bļin, dzeriet un aizrijaties, jūs vampīri, kas tikai grib, un lūdz no manis visu ko!! Un Tu Pēteri, bļin, te tagad drošībā, starp savējiem, baigais varonis, droši vien jau esi izlielijies, ka 100 romiešus nositīsi,, bet es gan tevi, lauķi, pazīstu, un zinu, ko darīsi, kad draudēs briesmas tavai dzīvībai!! Bikses piečurāsi, vot ko tu darīsi!! Un Jēzum tik ļoti sāp sirds, ka viņš kā tā vecāmāte savainojas, gan ne pats, bet ļauj, lai citi viņam dara pāri, jo vismaz tā viņš var atvieglot savas sirds/garīgās/psihiskās sāpes. (UN beigās, es tā arī neesmu sapratusi, kā to vispār nav izrediģējuši ārā, bet pat latviešu tulkojumā taču skaidri un gaiši ierakstīts, ka viņš baļuj - "Mans dievs, mans dievs, kāpēc tu esi mani atstājis!!")
Un šīs dīvainās vakariņas ir tas galvenais katras svētdienas dievkalpojuma mistiskais brīdis?? Un kur tur galveinais, ko kā Pāvils no Tarsas teica, ja Jēzus nav augšāmcēlies, tad ticībai nav nekāda pamata un jēgas. Kur šājā rituālā ir augšāmcelšanās??
Es nezinu. Ja man vajadzētu izveidot rituālu neko nezinot par to, kas notiek mūsdienu baznīcās, bet zinot stāstu par Jēzu, es kautu aitas – „dieva jērus”, šķetinātu zarnas un škaidītu asinis!! ne jau maizē pārvērstu Jēzu, bet patiešām identificētu to ar miesu, gaļu. Lai cilvēki redz vardarbību un aizdomājas, ka kā to jēru ar saviem grēkiem viņi galina nost CILVĒKU!! Ar savu maziskumu, naidu, aprunāšanu, neicietību, saviem kompleksiem, intrigām!! Un ne jau tikai Cilvēku –Jēzu, bet jebkuru CILVĒKU!! Tas būtu par to miršanas, par mūsu grēkiem daļu. Bet augšāmcelšanos varētu identificēt ar to pašu tukšo kapu. Ar tukšu prātu!! OMMMM !!! Ai, nu labi, tas tā, es nezinu, es jau neesmu nedz gudra, nedz man par to spriest, nedz jaunu mācību sludināt.
Bet prātuļot man patīk, un es vēl piebildīšu par svētdienas sprediķa pašu pēdējo daļu. Tajā sāka dolbīt, ka ticībā visu laiku vajag „progresēt”, ka nedrīkst „apstāties ticībā”, jo apstāšanās jau ir regress. Tantiņām jau droši vien patīk, un vakarā viņas nosakitīs nevis vienu rožukroņa daļu, bet visas trīs. Bet man bija šoks - WTF?? Tipisks kapitālistikās domāšanas modelis – tik uz priekšu, uz priekšu, apstāšanās ir krišana atpakaļ. Kaut gan no otras puses – tā jau laikam ir!! Kapitālisms ir radies zemēs, kurās valdošās ir kristīgās ticības. Bet vai ticībā vispār var progeresēt?? Brālis pameta ideju, ka var tikai vai nu ticēt, vai arī neticēt. Ja Dievs saka, ka jānogalina savs bērns – tad ir tikai divi varinati- vai nu to bērnu nogalināt, vai nenogalināt. Un, ja bērnu nenogalini, tad netici. Bet ej nu sazin, kā īsti ir, jo mūsdienās Dievs nemēdz runāt no degošiem krūmiem, pieprasot upurēt bērnus, bet, ja arī ar kādu runā, tad tas noteikti vien ir ieslodzīts Tvaika ielā un netiek saviem bērniem klāt, tā kā nevar pārbaudīt savu ticību. Ai, par to vēl jāpadomā. Pa galvu maisās tādi jēdzieni kā „Ticība ir dāvana” un „Nevis kam tu tici, bet kā tu tici” utt.
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, February 8th, 2010
| |
09:53 - Sniegs, sniegs...
|
|
Staigāju kā Jēzus Kristus - pā ūdens virsu. Nu, sasaluša ūdens virsmu gan, bet tomēr tuvāk debesīm. :))
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Thursday, February 4th, 2010
| |
17:33 - No šejienes: http://viestursr.ucoz.lv
|
"Kā latviešu mātes pārdzīvoja savu bērnu nāves tad, kad tās bija gandrīz vai neizbēgams fakts?
Nepārdzīvoja, es atbildu. Viņas sāka dzīvot kapsētā, starp dēmoniem. Un sāka pielūgt tos, izlūgties žēlastību un izveidojot latviešu mitoloģiju, kurai joprojām tiek piedēvēta lietošanas vērtība. Tur tad mēs vēl joprojām esam, dēmoniskajā, htoniskajā laikā. Matriarhātā, arī caur nāvi un dēmoniem."
:)))
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, January 27th, 2010
| |
09:40 - Mana darbošanās...
|
|
Pēdējā rokdarbu izstādē lielāko daļu manu darbu nepaņēma, jo tie "neiederoties", bet kolektīvajā gleznu akcijā manu darbu izbrāķēja drusku smalkāk - tas "izkrita no konteksta". Tajos brīžos, protams, jutos mazliet aizvainota, bet tagad vienkārši tā iedomājos, un vairāk nedomāju neko.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, December 16th, 2009
| |
15:54 - un vēl, jā, PAR LIELĀM LIETĀM.
|
|
Lepnība ir mans grēks. Lepnība ir kaut kas ŠAUŠALĪGI ŠAUSMĪGS.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
15:47 - Visi ārsti ir drusku nenormāli.
|
|
Savējo saucamo "gimenes āsti" nebiju redzējusi gadus padsmit, tapēc reāli sabrīnijos par viņas sajūsmas saucieniem, o, jā, jums taču māsa, un vecmāmiņa pie manis nāk!! Nu un pēc tam viņas sajūsma nenoplaka, sak, uz iepazīšanos, vēl uz turieni, un uz turieni aizsūtīsim, to vēl paskatīsimies, un iekšas no šitās un tās puses. Hmm. Aizdomīgi kaut kā.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, December 15th, 2009
| |
17:39 - ne es to teicu
|
Tagad iedomājieties daudzmiljonu tautu, kuras katrs loceklis ar sirdi, milzīgu mīlestību un vēlmi tikai palīdzēt, izpilda visu, kas nepieciešams pārējiem sabiedrības locekļiem.
Skaidrs, ka tādā gadījumā šīs sabiedrības locekļiem nav nepieciešamības domāt tikai par sevi, un viņiem nerodas bailes par savu nākotni, jo vairāki miljoni viņu mīloši sabiedrības locekļi, stāv viņa interešu sardzē, rūpējoties par viņu.
Tauta liktenis ir atkarīgs no viņas pašas, un, ja kāds nepilda viņam uzliktos pienākumus, viņš necenšoties palīdzēt citiem, ienes sabiedrībā vakuumu.
Atkarībā no šādu pārkāpēju daudzuma, likumi, kuri jāpilda visiem sabiedrības locekļiem, arvien vairāk tiek pārkāpti, jo visi sabiedrības locekļi ir atbildīgi viens otra priekšā gan par likumu izpildīšanu, gan pārkāpšanu.
..
Divi vienā laivā. Viens no viņiem sāk urbt laivā caurumu, un uz otra lūgumu pārtaukt to darīt atbildēja: "Kas tev par daļu? Es urbju savā pusē!" Tā arī sabiedrībā viena tās locekļa vainas dēļ arī pārējie grimst, dzenotis pēc savu egoistisko vēlmju apmierināšanas.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, December 9th, 2009
| |
15:40 - :)) Skaisti. (rakstīts - dabisks halucogēns. Nedod dievs, tūliņ aizliegs. Kaut kas un kaut kādēļ)
|
|
| |
10:11 - Nospriegota gumija atlaižas, akmens lido....
|
http://www.valtersunrapa.lv/grnams/?l=lv&page=bookcatalog&id=145819&s=0
Lasu šito grāmatu. It kā nekā jauna, bet man patīk, kā tas viss savirknēts. Izklāsts gan brīžiem ir pašvaks. Gribētos - vienkāršākā valodā, bet vairāk, precīzākas detaļas. Patīkami, ka ir atsauces, izmantotās literatūras saraksts. Rodas tāds nopietns iespaids. Bet nu izlasīšu, padomāšu, un tad jau redzēs...
+ vēl pie visa, kas man jāuzzin un jāizlasa pievienojas kaut kas par šo:
http://www.stanislavgrof.com/
Vakar pirms iešanas no darba mājās lasīju nelielo nodaļiņu saistītu ar LSD, un gandrīz apraudājos. Pēc tam nācu mājās caur esplanādi. Un viss laikās tik ļoti skaists!! Sīkais sijājošais lietutiņš starmešu gaismā pret vienmērīgajām koku rindām. Mazās vizuļojošas pilītes koku zaros, kā pērlītes. Un pat Rainis - tik seksīgi glums!!
Un vēl es padomāju, ka tas Pāvils no Tarsas laikam baigi sūdīgās teltis taisīja.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, December 7th, 2009
| |
17:28 - lietas, kas mani kaitina...
|
|
Manī pēdējā laikā kaitina tas teiciens, ka "...cilvēks izmanto tikai nelielu daļu savu smadzeņu iespēju...". Man tas liekas diezgan stulbi - galu galā, priekš kam 100% cilvēku staigāt apkārt ar smadzēnu podu, kuru izmanto tikai daļēji, pie kam tas nav nemaz tik viegli, ja ņem vērā visādas ostiohondrozes un ko vēl ne?? Gudrības zobi taču kā nevajadzīgi cilvēku sugai pat tagad pamazām sāk atmirt. Un gan jau ka mazais kāju pirkstiņš ar drīz nokritīs. Tie ļautiņi, kas tā saka, laikam tiešām domā, ka galva domāta smukumam, lai cepuri būtu kur uzlikt?? Tad jau man daudz labāk patiktu, ka visi staigātu ar mazām galviņām, bet re - viens piedzimst ar mega galvu, visiem uzreiz skaidrs, šis būs Einšteins, vai Tolstojs.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| |
17:14 - AAaaaa
|
|
Man tik daudz kas jāizlasa, un viss aģļu valodā... Sasodīts...
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, December 2nd, 2009
| |
17:12 - Es dzīvoju tumsas pilsētā...
|
No rīta pamostos - tumšs. Eju uz darbu. Sēžu savā pagrabā/bunkurā. Vakarā izeju ārā - tumšs. Eju uz mājām. Tumsa un precīzi maršruti, kas atkārtojas. Ne pa labi, ne pa kreisi. Tumsa.
Bet man patīk.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
16:44 - pilnmēness prātuļošana
|
Es pati kādreiz rakstīju:
http://klab.lv/users/mena/326298.html
http://klab.lv/users/mena/327828.html
Galvenie citāti:
"Mīlestība ir gan dievišķota, gan tās dēļ notiek visšausmīgākās lietas. Tā ir paradoksāla un pretrunīga.
Bez cilvēkiem un katra konkrēta cilvēka mīlestības nebūtu. Vai tāpēc var apgalvot, ka mīlestība IR??"
un
"Bet es tikai aizdomājos, - mīlstība cilvēku pasaulē nav lietvārds, kas vienkārši ir. Mīlestība ir darbības vārds, un tur vēl ir viskaut kas: "es tevi mīlu!". Tāpēc mīlēt nozīmē kaut ko darīt."
No kuriem es šobrīd izpratuļoju, ka - reku šeku, Dievs varbūt ir, bet cilvēki viņu absolūti neinteresē. Lai būtu mīlestība nav pat obligāti jābūt diviem objektiem (vai subjektiem, kā tur pareizi), kuri viens otru mīl, vajag būt vienam, kurš mīl, un viņa mīlestības darbiem. Tātad, ja Dievs mīl cilvēkus, viņam kaut kas jādara. Jo mīlestība nav kaut kas, kas vienkārši IR. Mīlēt nozīmē kaut ko darīt. Godīgi sakot, ko tad tādu Dievs cilvēku dzīvēs dara, nu tā točna skaidri pierādāmi, ka to izdarījis viņš?? NEKO. Tātad, mīlestības un Dieva nav. Runā, ka viņš kaut ko darīšot, kad es nomiršu - pieņems mani paradīzē... nu ziniet, tad jau tie tēvi, kas pamet savus bērnus, un pēc trīsdesmit gadiem uzrodas ar pretenzijām uz uzmanību ir īsti dievi.
Pirms 5 vai 6 tūkstošiem gadu Dievs gan kaut ko darīja - gan jūras ūdeņus pašķīra, gan uguņus no debesīm meta. Mīlēja kaukādu cilvēku grupiņu, un nemīlēja citus dievus un cilvēku grupiņas, kas pakļāvās tiem citiem dieviem. Bet nu - kaut kā izrādīja savu mīlestību. A tagad - nekā. Nu nekā... Un cik paaudzes kopš tā laika dzimušas un mirušas...
Bet nu no otras puses, cilvēks var mīlēt Dievu un visādi darīt to mīlestību. Galu galā mīlestība ir paradoksāla. Un jo dīvaināks mīlestības objekts, jo mīlestība...
Vai Dievu vispār var mīlēt??
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, December 1st, 2009
| |
17:04 - Eņģeļi/Bites
|
A no kurienes vispār radusies ideja par eņģeļiem un vēl jo vairāk - katram savu individuālu tādu radību??
Vīrs man stāstīja, ka bites redzot pavisam savādāk, un viņas redzot tā, ka cilvēkus nemaz neredzot. Cilvēks kā tāds viņām neeksistē. Nez, ko cilvēks ar savu redzi īsti redz/neredz??
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, November 24th, 2009
| |
17:37 - viss nāk un aiziet tālumā...
|
|
Interesanti, vai ir vēl cilvēki, izņemot kādus dīvaiņus-fanātiķus, kuru eksistenci es pieļauju, kas pilnā nopietnībā piekopj to, ko es varētu nosauktu par "seno ēģiptiešu reliģiju", vai "seno grieķu reliģiju"??
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
15:29 - Reliģija un ne tik ļoti...
|
Es protams tā tikai vēderu kasot domāju, bet es tā savā nodabā aizdomājos, ka šite te, nu te Latvijā, jo es nezinu kā ir citur, bet man tomēr gribētos runāt par visu Eiro-Amerikānisko kultūras daļu ir baigās ziepes ar reliģiju.
Lielākā daļa cilvēku netic nekam, vienkārši dzīvo. Un viņi nav arī ateisti. Nē, ja tā pajautās, tad viņi protams tic "kaut kam", un pārsvarā jau kaut kādai pēcnāves eksistencei, pēcnāves dzīvei. Un mierīgi dzīvo tālāk. Gan jau kaut kad, nākošajā dzīvē, gan jau kat kā.
Pārliecinātam kristietim tā kā ir tikai viena dzīve, bet nu jebkurā gadījumā, Dievs ir Žēlastība, tātad gan jau nekas slikts pēc nāves nenotiek, notiek kaut kādas mistiskās "debesis", "paradīze" (no kuras jau vienreiz, sasodīts, izdzina, un pielika ķerubus ar zobeniem rokās, lai neviens nenāk iekšā, bet nekas, tagad Pēteris pa mazajām durtiņām ved iekšā:)) ), bet jeburā gadījumā, notiek "dzīve" (mūžīgā). Un tautā ir arī dzīvs priekšstats par šķīstītavu, kurā var pamocīties, izpirkt grēkus, un tad laimīgs doties uz debesīm.
Par visādām tur citām ienākušajām 20 gs. "sērgām" budistiem/krišnaītiem, utt, tik smalki nezinu, neizteikšos, bet tur taču ar visāda veida eksistences pēc nomiršanas, vai ne??
Nē, nu labi, es vispār nezinu. Es vienkārši sāku domāt, ka tas patiešām īstenībā ir šaušalīgi iedomāties, ka nomirstot beidzies un viss, sapūsti. Vienīgā turpināšanās ir tad, ja bērni un bērnu bērni piepildīs zemi kā zvaigznes debesis. Bet no otras puses, ja tā iedomājies, un tā PA ĪSTAM saki, ka jā, man ir tikai viena ŠĪ dzīve, tad varbūt uz to dzīvošanu sāc skatītes savādāk. Bet no otras puses - kā sāvādāk?? Jādzīvo vien ir. Nedomā, ēd, guli, pisies, maksā kredītu un dzīvo tālāk.
Un tomēr interesanti. Varbūt senie ēģeptieši nemaz nebija tādi muļķi balzamējoties. Tas nekas, ka tagad veiksmīgākos (vai neveiksmīgākos) visādos muzejos saliek, jo galu galā tiek nodrošināti vēl labāki saglabāšanās apstākļi. Un tajā pašā laikā senie cilvēki, kas nomirušos dedzināja, varbūt arī nebija tādi muļķi, jo no mirušajiem baidijās, a tā sadedzini - un miers.
Katrā ziņā domāt par dzīvi un nāvi ir bailīgi.
Un vēl man nez kāpēc liekas, ka pasakot, ka nomiršana ir beigas un viss, pasaka arī, ka cilvēks ir sasodīti vientuļš. Viens pats. Katrs ieslodzīts savā miesā. Un tas ir drausmīgi, drausmīgi vientuļi. Tāpēc gribas to Dievu un caur viņu - citus cilvēkus.
Bet nedomāšana, un mierinošā doma, ka pēc tam jau viss turpinās, rada savā ziņā bezatbildīgu dzīvošanu. "Dzīvošanu, nevis eksistēšanu" - :)))) .
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| |
14:54 - Par aktuālo, vai vairs ne tik ļoti...
|
|
| Thursday, November 19th, 2009
| |
15:52 - Es jau noteikti vien neesmu vienīgā, kas to ir iedomājusies...
|
|
Pēdējā laika romānos bieži vien tiek minēts, ka konkrētā brīdī skanēja kādas konkrētas grupas kāda konkrēta dziesma. Tad es tā iedomājos, ak varētu izdot grāmatu kopā ar tās "skaņu celiņu" - mūziku, kūru klausīties lasīšanas laikā, vai uzlikt kādu konkrētu dziesmu lasot kādu konkrētu nodaļu. Nu, kaut kā tā...
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|