nesaprotu, kā "sabiedrības uzspiestās pieklājības normas" var sagraut vēlmi kontaktēties ar mīļajiem cilvēkiem biežāk. neviens taču neliedz "satiekoties vienkārši
uzlikt galvu uz pleca, pasmaidīt, paklusēt, izteikt otram kādu jauku,
bet neviltotu komplimentu, sabučot uz abiem vaigiem". (Ar mīļajiem tieši tā arī dara!) Varbūt Tev vienkārši nemaz nav tādu mīļu cilvēku. Ar tiem vienmēr gribas tikties, ar tuvajiem kopā esot nav jāsatraucas ne par sarunas tematu, ne jādomā par to, ko tagad pateikt, lai zustu neveiklais klusums (ar tuvajiem arī klusumu var baudīt un justies labi). Smieklīgi ir lasīt nemitīgo gaušanos par tavu nenovērtēšanu, nemīlēšanu un, ka neviens neko nesaprot, ka nevienam jau nekas neinteresē. varbūt, ja nepazītu, tad arī mani tas uzrunātu, būtu žēl, bet tā kā tu pati nevienu nespēj novērtēt, tad nevar vēlēties, ka kāds to darīs attiecībā pret tevi. dots pret dotu un viss.
skan: gentleman - church and state
2 jau pabakstīja | pabakstīt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}